"Klusums ir Dieva pirmā valoda," savulaik teica Sv.Jānis no Krusta. Tā ir īpaša žēlastība, kuras mūsdienu pasaulē aizvien vairāk pietrūkst - būt klusumā un sarunāties ar Dievu Viņa dzimtajā valoda, dzirdēt Dievu runājam. Man patīk uzkavēties vēl neizremontētajās mūku cellēs. Tur joprojām vislabāk jūtams KLUSUMS. Tās atrodas otrā lielā krustejas koridora galā. Aptuveni 10 celles, kurās vēl jūtama to bijušo iemītnieku – kartūziešu tēvu klātbūtne. Lielākā daļa veco mēbeļu un mūku personīgās lietas izvāktas, tomēr šis tas vēl palicis. Aizkars pie nišas, aiz kuras stāv mūka gulta... Lūgšanu soliņš krucifiksa priekšā turpat blakus otrā nišā... Tur kartūziešu mūki pavadīja lielāko savas dzīves daļu – lūdzās, strādāja darbnīcā vai dārzā, rakstīja, ēda. Pilnīgā klusumā, divvientulībā ar Dievu. Kā pirmo gadsimtu kristiešu eremīti, piemēram, Antonijs Lielais Ēģiptes tuksnesī. Vidēji 20 stundas diennaktī vientulībā savā cellē, atlikušās četras stundas kopējās lūgšanās baznīcā. Ir kaut kas fascinējošs šajās tukšajās cellēs, kaut kas fascinējošs visā šajā kartūziešu klusuma aicinājumā, kas joprojām jūtams šajā milzīgajā klosterī. „You and me alone God, just You and me alone”, tādi vārdi ir kādā man personīgi ļoti svarīgā amerikāņu kristīgās dziedātājas Misty Edwards dziesmā „Garden”. youtube/watch?v=T-egz4wiJCg Stāvēju aizvakar vienā no šīm cellēm, tās aizaugušajā, pamestajā dārzā un galvā skanēja šīs dziesmas vārdi. „I’m a garden enclosed. There is a place in me where no one can go. Here, o, Lord, have I prepared a place for You to dwell. You and me alone God. Christ in me.” Cik pārsteidzoši, ka amerikāniete Misty Edwards, Vasarsvētku draudzes slavēšanas vadītāja dzied par to pašu, pēc kā ilgojušies arī šie katoļu mūki un tā dēļ pat pametuši pasauli. Pēc klusas divvientulības ar Kristu, sirds uz sirdi sarunas ar Viņu. Nevis tikai zināt par Jēzu, bet Viņu pazīt, skatīties uz Viņu un būt Viņa skatienā. Kontemplēt Kristu.... Mūsu kopienas vadītājs Lorāns Fabrs vienmēr ir teicis, ka Chemin Neuf, saņemot kādu bijušo klosteri, saņem arī kādu īpašu garīgu dāvanu, kādu daļu garīgā mantojuma no šī klostera bijušajiem iemītniekiem. Tā tas bijis ar benediktīniešu un cisterciešu abatijām Francijā, un būs arī ar šo kartūziešu klosteri Spānijā. Kas būs šī īpašā garīgā dāvana, ko Kungs mūsu kopienai sagatavojis līdz ar šo brīnišķīgo klostera ēku? Mani personīgi visvairāk uzrunā viņu kontemplatīvā, sirds lūgšana un pazemība. Lai arī dzīvoju pasaulē, šķiet, ka ir kāda kartūziešu garīgā mantojuma daļa, kas arī man var kļūt par lielu dārgumu. Manuprāt, kartūziešus lieliski raksturojis Tomass Mērtons, kristīgās meditācijas un centrēšanās lūgšanas skolotājs. Pats būdams trapistu mūks, Mērtons, labi izprata kartūžiešu garīgumu. (Mērtons bija patiešām lielisks kristīgais rakstnieks, patīk viņa darbi, kas sarakstīti līdz 1960-tajiem gadiem, kamēr viņš savos meditācijas meklējumos vēl nesāka skatīties Āzijas virzienā un necentās paveikt neiespējamo, proti tuvināt dzendbudismu un kristietību, tā sākot balansēt jau uz herēzes robežas). Savā darbā „The silent life” Mērtons par kartūziešiem saka, ka tikai patiesa pazemība sniedz spēku izdzīvot eremīta vientulību un nošķirtību no pasaules: „Jo šādai vientulībai un celles pastāvīgajam, nemainīgajam klusumam vienmēr būs graujoša ietekme uz cilvēka lepnumu. Tad tikai pazemība spēs sniegt eremītam ilgoto mieru. Stiprināts ar Kristus pazemību, mūks spēj izdzīvot klusuma un vientulības šķīstījošo iedarbību, kas pamazām atšķir patiesu ticību no ilūzijām. Un kad viņa iluzorie pieņēmumi par sevi pašu būs pazuduši, viņš patiesā mierā pieņems faktu, ka viņam vairs nav atlicis nekas, izņemot patiesu Dieva Svētumu, kuru viņš mācās iepazīt savas sirds dziļumos.” Kartūzieši vienmēr vairījušies no visām lietām, kas viņos varētu veicināt vēlmi paaugstināties, ieslīgt lepnībā un augstprātībā. Klostera centrā ir kapsēta, kā pastāvīgs atgādinājums par kartūziešu galamērķi – dzīvi Mūžībā. Krusti kapsētā ir bez vārdiem un lielākais pagodinājums, ko kartūzietis pēc nāves var saņemt no brāļiem ir vienkārši vārdi „viņš visu darīja pareizi”.... Izrādās, kartūziešiem pat nav kā citiem ordeņiem savu svētāko brāļu dzīves pierakstu un viņi nekad nevirza beatifikācijai vai kanonizācijai savus brāļus. Tik ļoti radikāla pazemība un atteikšanās no visas cilvēciskās atzinības. Iespējams, tāpēc kartūzieši bijuši viens no retajiem reliģiskajiem ordeņiem, kuriem nav bijusi vajadzīga reforma. Kā lasīju kādā kartūziešu aprakstā: „ordenis nav reformēts, jo nav bijis deformēts”. Jo Dievs jau zina gan katra svētumu, gan sauc katru savā vārdā, un, kartūziešu tēvs, ieejot savā cellē, ieiet sava veida tuksnesī, pilnīgā divvientulībā ar Dievu. Milzīgajā klostera bibliotēkā nesen paņēmu grāmatu „L’Ermitage” (Eremīta dzīve), kura autors atzīmēts kā vienkārši „kāds mūks”, bez vārda un uzvārda. „Ienāc šajā eremīta tuksnesī pazemīgs un atraisījies,” viņš raksta šajā jaunajiem novičiem domātajā grāmatā. „Dievam, kurš tevi tur gaida, tu nevarēsi aiznest neko vērtīgāku par tavu atvērtību un pazemību. Jo vieglāka būs tava cilvēciskā bagāža, jo tu būsi nabadzīgāks visā tajā, ko pasaule uzskata par vērtīgu, jo Dievs varēs tevi labāk vadīt. Viņš tevi aicina dzīvot sirdi pret sirdi ar Viņu, neko citu. Ja tu slepenībā vēlēsies tuksnesī kļūt par kaut ko, tas būs lemts neveiksmei. Ieej tuksnesī svētā garīgā kailumā. (...) Tuksnesis vērš skatienu uz iekšieni. Tu nekļūsi par patiesu eremītu, ja neiemācīsies dzīvot savā cellē kā Templī, ja neiemācīsies satikt Kungu savas būtības dziļumos. Eremīts nav stepju klaidonis. Viņš ir no pasaules atraisījies cilvēks, kurš ir pastāvīgi Dieva klātbūtnē. Eremīts vairs nav no šīs pasaules, tomēr, protams, viņš nav arī pacelts debesīs. Tomēr ticībā un mīlestībā viņš jau šeit uz zemes izdzīvo kaut ko no tā, ko mēs visi izdzīvosim Mūžībā.”
Posted on: Wed, 02 Oct 2013 10:27:48 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015