5 cigaretes. Mēs biroju ēkā esam ieperinājušies pirmajā stāvā, bet konkrēti es – tieši pretī stikla durvīm, kas ved uz trepju telpu. Perfekta vieta vērošanai. Sēdi kā Raimonds Pauls un tikai cilā atzīmes, un tikai komentē. Vienā no augstākstāvošajiem birojiem strādā ārkārtīgi skaista, blonda būtne. Es viņu ievēroju tikko, kā šeit ienācām. Ilustrācijai – pirms dažām dienām ciemos bija atnācis čoms un raitā sarunā pēkšņi iestarpināja – „Pavaicāsim tai skaistajai meitenei, kas tūlīt ienāks pa durvīm.” Es, kaklu nepastiepjot, teicu – „Zinu, par kuru meiteni Tu runā.” Un pēc tam arī pirmoreiz izstāstīju šo stāstu. Tas bija agrs pavasaris. Laiks, kad, kā mums labpatīk domāt, sāk virmot visādas vēsmas un līdz ar pirmajiem siltajiem saulstariem sākas lādētu daļiņu kustība. Dažādu iemeslu dēļ es biju kļuvis inerts. Pilnīgi neiespējams cilvēks jebkādai sarunai. Ne gluži saruna, taču virzība uz to sākās no blondās, skaistās meitenes puses. Bet, iespējams, man tikai tā likās. Aiz manām stikla durvīm atrodas visu kantoru pastkastītes. Nekad nebiju ievērojis, ka kāds sistemātiski pārbaudītu savu, taču kādā jaukā dienā sapratu, ka blondā, skaistā meitene to dara gan. Ja iepriekš man bija sekundes desmitdaļa, lai viņu nopētītu, tad nu jau tās bija vairākas sekundes. Katru dienu. Un, lai ar to neliktos par maz, tikpat sistemātiski viņa sāka nejauši, ne pārāk ieinteresēti ielūkoties mūsu birojā, jeb, precīzāk, manā virzienā. Līdz šai dienai neesmu pārliecināts, vai jel kad esmu atbildējis skatienam ar smaidu, taču domās es esmu paveicis daudz vairāk. Var teikt, ka visu. Pagājis aptuveni mēnesis kopš blondā, skaistā meitene sāka sistemātiski virināt pastkastīti. Ir darbdienas pēcpusdiena, plkst. 16:40, esmu sarunās, kādā birojā tepat, ap stūri. Sarunas svarīgas, taču būtiskākais jau aiz muguras, tāpēc es pieceļos un saku – „Man jāiet.” Pats sev tajā brīdī šo teikumu papildinu ar „Ir laiks.” Beidzot esmu saņēmies uzrunāt skaisto, blondo meiteni. Zinu, ka pēc pieciem viņa dodas mājup, tāpēc jāpaspēj. Bez piecām piecos ieveļos, atkrītu krēslā un pēc nelielas pauzes balsī sev saku – „Nu, Kutuzov... Un ko tālāk..?” Tālāk ir skaidrs – sēdēt nedrīkst, viņa nāks, visticamāk, aci neiemetīs (viņa skatās tikai no rītiem, atgriežoties no pusdienām un, pārbaudot pastu), dabūšu mesties pakaļ. Nu, tā neviens nedara, stulbi kaut kā, būs jālec priekšā kā tādam atsperklaunam no kastes. Jāiet ārā. Ārā esmu aizsmēķējis cigareti un jau klapēju rīcības plānu. Mums pie durvīm stāv plāksnīte „Nukleārās medicīnas centrs”. Man nav ne jausmas, kas tas tāds ir, taču atzīstu par gana derīgu instrumentu. „Labdien,” es jau prātā risinu sarunu, ”sakiet, vai Jūs pārstāvat Nukleārās medicīnas centru?” Ir skaidrs, ka pirmajam jautājumam jābūt tematiskam. Pirmajam jautājumam ir jābūt neitrālam, lai sajūta, kad svešs cilvēks tevi uzrunājis, neradītu lielu satraukumu. Tā es tur, smēķējot, prātoju. Viņa vēl nenāk un man ir laiks visu kārtīgi pārdomāt. Nukleārās medicīnas centrs ir ok, jo tas ir gana dīvains nosaukums, lai uzreiz blieztu ārā nākamo tekstu, neatkarīgi no atbildes. Bļāāāā, būs banāli, bet, ko darīt... Ja viņa nav pa mēnesi vai pat ilgākā laika posmā nostartējusi ar pussekundi ilgāku skatienu, kas ļautu uzskatīt, ka es jau neko, viņa pati, tad nav variantu – sakod zobus un saki. Saki: „Patiesībā es Jūs vienkārši gribēju aizkavēt uz tasi kafijas.” Stāvu, smēķēju, atkārtoju galvā scenāriju atkal un atkal, un atkal. Un atkal aizdedzinu cigareti, un atkal atkārtoju dzejoli. Brīžiem apmainu vietām vārdus, tad atpakaļ. Atkal atkārtoju to pašu. Nukleārās medicīnas centrs. Kafija. Pamainu vārdus. Un aizdedzu nākamo cigareti. Un atkal viss no jauna. Tas brīdis beidzot ir klāt. Viņa nāk lejā pa kāpnēm. Vēl tikai dažas sekundes. Jau ieņemu pozīciju, durvis atveras, vēl daži metri. Cigarete tikai pusē, bet šis būs pēdējais dūms. Skatiens acīs. Viņa arī skatās... ..viss notiek četrpadsmit reizes lēnāk par jebkuru ar aci novērojamu kustību šai pasaulē. Skaitu milisekundes līdz tiešraides sākumam – pieci, četri, trīs... Uz trīs viņa noraustās, novērš skatienu.. ...bet es palieku smēķējam piekto cigareti pēc kārtas. Kaklā iemeties krekšķis. Fu. Nodzēšu. Misiju beidzu, atgriežoties telpās.
Posted on: Mon, 11 Nov 2013 17:46:54 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015