Aizkraukles dzelzceļa stacijā mani aiz rokas pēkšņi saķēra sieviete un pieteica sevi kā bijušo Ķeguma vidusskolas skolotāju. -Es tevi mācīju, jā, jā ..- viņa piebilda un ļoti ātrā solī vilka mani uz mašīnu. Tajā jau sēdēja resns vīrs sarkanā džemperī. Atceros, viņas pirksti bija pārāk cieši aptvēruši manu roku. Bet es nekādi nespēju viņu atcerēties. Teicu, ka uz pilsētas centru gribu braukt ar vietējo autobusu un parādīju viņai ar pirkstu uz šoferi, kurš tieši tobrīd uzņēma ilgā ceļa nogurdinātos. Visvairāk par visu vēlējos būt tur, ar klusajiem, ar nogurušajiem. Sieviete, kuru vēl arvien neatcerējos, tikmēr jau bija atņēmusi man i mugursomu, i lietussargu, atvērusi mašīnas durvis. Viņai bija vienalga, ko es gribu vai negribu, tāpēc es vismaz atļāvos stipri aizcirst mašīnas durvis. Un tad tas ieradās - šis klusais izbīlis, bet sieviete tikai runāja un runāja, runāja un runāja. Šķita, viņa piecās minūtēs gribēja izstāstīt visu savu dzīvi (un izstāstīja jau arī!), ik pa laikam ar kārtējo vārdu straumi uzbrukdama mēmajam un miermīlīgajam šoferim tā, ka no viņas haotiskā stāstījuma maz ko varēja saprast. Bet es nespēju viņu atcerēties, šo skolotāju Ievu. -Meitiņ, sižets tev, še! Ārprāts, es taču tevi atceros tajās kediņās .. kediņās tu staigāji! Un kā mani vilka pie jums .. nestrādāju Ķegumā vairs, pārdevu māju, zemi, viss, braukšu prom komunismu citur celt,- viņa turpināja runāt, kad mēs beidzot bijām izkāpušas no mašīnas. Bēdz, johaidī, bēdz prom, es nodomāju. Bet es nebēgu. Es gribēju to viņas stāstu. Un dēļ šī stāsta pat upurēju lietussargu, kuru aiz izbīļa piemirsu mašīnā. Jo tas taču gadās retāk nekā, teiksim, kaut kāds balts zirgs kaut kādās miglainās pļavās .. pēkšņi parādās Ieva, pirmā sieviete, kura kā neaizmirstamu pļauku iecērt tev sejā savu dzīvesstāstu. Beigās pat apmainījāmies ar telefona numuriem, viņa solīja zvanīt jau pavisam drīz. Pēc tam, kad viņa bija aizdiebusi uz poliklīniku, savā telefona grāmatā saglabāju viņas vārdu: Necelt! Vakarā Necelt! tiešām piezvanīja. Es pacēlu. Runa bija par mašīnā aizmirsto lietussargu. Dīvainākais atgadījums manos divdesmit un četros, nudien .. Dzirdu Cassavetes smieklus.
Posted on: Tue, 24 Sep 2013 17:17:38 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015