Egils Levits: Latvija ir latviešu nācijas „projekts”. Fragments no intervijas žurnālam "Jurista vārds": - Kas jūsuprāt ir lietas, kas nodrošina, ka „šī ir vēl tā pati Latvijas valsts”? - Pirmkārt tās ir Satversmes 3.pantā minētās četras latviešu zemes (Vidzeme, Latgale, Kurzeme, Zemgale), t.i., tā teritorija, kuru vēsturiski apdzīvojuši latvieši, un kuru latviešu nācija uzskata par savu. Otrs valsts elements ir Satversmes preambulā un 2.pantā minētā Latvijas tauta. Latvijas tauta nav nejauša ļaužu grupa, ka noteiktā brīdī atradās vai atrodas noteiktā vietā. Tā nav arī identiska ar pilsoņu loku. Latvijas tauta ir vēsturiska politiski-juridiska vienība, kuras centrā atrodas latviešu nācija. Tieši latviešu nācija, kas vēsturiski dzīvo Latvijas teritorijā, 20. gadsimta sākumā izveidoja savu valstsgribu. Sākumā tā bija diezgan pieticīga un kautrīga vēlme pēc autonomijas Krievijas impērijas sastāvā. Tomēr pakāpeniski latviešos nobrieda doma, ka viņi vairs nevēlas būt tikai mazākumtautība Krievijas provincē, bet ir gatava pašnoteikties un kā valstsnācija veidot savu, neatkarīgu valsti. Tātad Latvija ir latviešu nācijas „projekts”. Protams, latviešiem pakāpeniski pievienojās arī šeit dzīvojošās mazākumtautības, un, sākot ar 1920. gada Deklarāciju par Latvijas valsti, kas ir šodien spēkā esošās Satversmes priekšgājēja, Latvijas valsts „nesēja” jēdziens tika paplašināts - tika izveidots „Latvijas tautas” jēdziens. Tajā blakus latviešu nācijai ar pilsonības saikni Latvijas valstij tika piesaistītas arī mazākumtautības. Tādējādi var secināt, ka Latvijas tautas locekļus ar Latvijas valsti var saistīt divējādas saiknes: jebkuram latvietim Latvija ir „sava” valsts, jo viņu ar to saista nacionāli kulturālā saikne, pie tam gandrīz visiem klāt vēl nāk juridiskā saikne – pilsonība. Savukārt vēsturisko mazākumtautību piederīgos (un citus cittautiešus) ar Latvijas valsti saista juridiskā pilsonības saikne. Piemēram, kādam Latvijas pilsonim, pēc tautības lietuvietim, Latvija ir viņa pilsonības valsts, bet nacionāli kulturāli tā nav viņa valsts, tāpat kā latvietim, kurš ir Zviedrijas pilsonis, Zviedrija ir viņa pilsonības valsts, bet nacionāli kulturāli „viņa” valsts ir nevis Zviedrija, bet gan Latvija. Tā ir normāla situācija, jo katrai nacionālai valstij ir sava, specifiska nacionālā identitāte (valsts valoda, dominējošā kultūra, sociālā atmiņa u.c. faktori), kuru lielā mērā nosaka attiecīgā valstsnācija. Mūsdienu Eiropas valstīs tomēr cilvēki, kas nepieder pie valstsnācijas, ilgstoši dzīvojot attiecīgajā valstī, it sevišķi ja viņi ir (kļuvuši) šīs valsts pilsoņi, arī nacionāli kulturāli vairāk vai mazāk tomēr iekļaujas valstsnācijā, parasti vēl paturot arī savu sākotnējo pašidentifikāciju. Šo iekļaušanos veicina valsts integrācijas politika. Izolētība no valstsnācijas savā nacionālā „aizgaldā” tiek vertēta negatīvi, jo tas tautas veicina sašķeltību un līdz ar to vājina demokrātiju. No tā mēs varam izsecināt vēl vienu būtisku valsts konstitucionālās identitātes elementu, ka papildina trīs klasiskos elementus (teritorija, tauta, vara), – Latvijas specifisko nacionāli kulturālo raksturu. Šis elements tomēr atrodas ļoti ciešā saistībā ar valsts elementu „tauta”, un var arī tikt skatīts kopā ar to. Un, protams, valsts elements, bez kura valsts nevar pastāvēt un kas ir ne mazāk svarīgs par iepriekš nosauktajiem, ir suverēna valsts vara. Ja kāds no šiem elementiem – teritorija, tauta, valsts vara, specifiskais nacionāli kulturālais raksturs – tiek likvidēts, tāda gadījumā pazūd arī šī Latvijas valsts.
Posted on: Sun, 04 Aug 2013 16:55:04 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015