Es neesmu cilvēks, kuru ātri var sakaitināt, lai mani nokaitinātu ir ilgstoši jāveic apzināts un mērķtiecīgs psiholoģisks terors. Un tomēr ir tādu cilvēku suga, kuru vārdus izdzirdot esmu gatava mest ar pie rokas esošo, izteikt ciniskas frāzes un atstāt telpu pie pirmās izdevības. Pirmā tāda cilvēku suga ir: "Es visu zinu labāk, Jā, tā arī var nolaist ūdeni podā, bet es to darītu tā". Otra kaitinošā cilvēku suga ir čīkstuļi, kas nemitīgi čīkst un nestrādā. Es, protams, par šo visu klusētu un gailis pakaļ nedziedātu, bet ir nesaprašana par to kā tas nākas, ka tiešā darba kolēģu maiņa ir tik brutāli rotējoša. Es saprotu, neviens negrib strādāt. Gribam tikai braukt ar Bentliju, dzīvokli divos stāvos, ieteicams blakus prezidenta dzīvoklim, ar baseinu un jā, ideālā variantā ar skatu uz jūru. Un tomēr apziņas sajūta, ka nauda neaug kokos un bagātu vīru/sievu, visiem nepietiks un kādam būs arī jāstrādā par apkopēju, gribētos iepotēt reizē ar difterijas poti. ir jau ir laimīgie cilvēki, kas dara darbu, kas patīk, gribētos domāt, ka esmu to laimīgo sarakstā un strādājot ar bērniem daru to prieka pēc nevis savtīga konta papildināšanas iemesla pēc. Un es ,protams, varētu izplesties ar apcerējumu par tēmu "Mans darbs ir grūts par smieklīgu samaksu", taču nenovirzoties no tēmas man tikai gribējās noskaidrot vai to māca skolā vai šo slimību var noķert skatoties amerikāņu filmas, bet kā tas nākas, ka daļa cilvēki dzīvo ar domu, ka lūk, es pēkšņi nokritīšu no Marsa, strādāšu par firmas direktoru, pelnīšu reālu piķi un man NEKAS NEBŪS jādara. Vai tiešam es būtu ko palaidusi garām un neko nedarot, nestrādājot virsstundas, neizliekot sevi visu un pretī neprasot neko var arī kaut ko nopelnīt?
Posted on: Tue, 01 Oct 2013 15:16:16 +0000