G.Valdmanis bija dīvainis, viņa stāstījumā daži apstākļi ir saputroti. Taču ir notikumi, kurus vinš sniedz kā tiešs aculiecinieks. Tos jāsalīdzina ar citiem faktiem, tad varēs iegūt objektīvu ainu. Tika atrasts miris īrētā dzīvoklī. Pasaules Stratēģiskās darba grupas PBLA mērogā Aristīds Lambergs, Gunāra Meierovica pilnvarots, pulcināja latviešu miljonārus no visām pasaules malām. Lai iekļūtu šajā grupā, bija jāmaksā 20 ̇000 dolāru biedra nauda gadā. Šīs grupas sanāksmes notika galvenokārt Vašingtonā. Arī es vienreiz ierados, jo Lambergs bija mani šai grupā ierakstījis. Teicu savu uzrunu, kas izpelnījās skaļus aplausus, bet nekāda rīcība nesekoja. Man radās iespaids, ka Meierovics un Lambergs šos latviešu miljonārus, kas ar savām spējām, sakariem un līdzekļiem varēja daudz palīdzēt Latvijai, vienkārši nogurdināja ar otršķirīgiem jautājumiem, līdz tās locekļi nogāja malā un grupa pakāpeniski izklīda. Tā ir tāda taktika neitralizēt iespējamos politiskos pretiniekus. Cik man zināms, no šās grupas nenāca neviens konkrēts projekts. Hadsona institūts nosprauž reformas Latvijai Runājot ar Kanādas valdību, uzzinājām, ka Baltijas valstu attīstības plānu gatavo arī Hadsona institūts ASV. Savu plānu viņi nosauca par Maršala plānu Baltijai. Šai sakarā bija nolemts sasaukt īpašu trīs dienu semināru, uz kuru ielūgt Baltijas valstu vadītājus. Drīz vien mani sazvanīja šā projekta vadītājs Ričards Džūdijs. Viņš īsi informēja par savu nodomu un interesējās par iespējām savāktziedotāju līdzekļus šā semināra finansēšanai. Viņu pašu rīcībā bija kāds pusmiljons dolāru. Džūdijs Toronto ieradās divas reizes. Es viņu iepazīstināju ar Stratēģiskās darba grupas darbu, iedevu Lamberga un Meierovica vadītās stratēģiskās darba grupas sarakstu un informēju arī par citām līdzekļu vākšanas iespējām. Biju pārsteigts, cik maz vērības Džūdijs veltīja mūsu darbam, viņu interesēja tikai nauda. Kad tuvojās semināra noteiktais datums, es piezvanīju Džūdijam. Viņš mani uz semināru oficiāli neielūdza, lai gan teica, ka varu braukt, un viņš man rezervēs naktsmājas. Tā kā Aristīds Lambergs bija mani iecēlis arī par Godmaņa padomnieku un mani Ķīnas projekti uz to laiku bija pabeigti, nolēmu braukt, lai izmantotu katru iespēju mūsu darba grupas mērķu veicināšanai. Bobs Flemings man ieteica seminārā iepazīties tuvāk ar Bruno Rubesu, kas bija pazīstams kā Wolkswagen pārstāvis Dienvidamerikā. Sapratu, ka Rubess varētu būt mans domubiedrs un sabiedrotais. Pirmajā semināra dienā tika lasītas lekcijas. Pārsvarā to darīja Ungārijas opozīcijas pārstāvji, savās lekcijās sludinādami, ka līdz ar reformām Baltijas valstīs sāksies liela saimnieciska krīze un krahs. Ik gadu ekonomiskās aktivitātes apjoms samazināsies par apmēram 30 %, tāpēc valdībām būs jādomā, kā nezaudēt vēlētāju uzticību un uzturēt tautā cerību. Viņi ieteica, ka nav jārunā, cik darbavietas zaudētas un cik uzņēmumu likvidēts, bet gan jāstāsta, cik reģistrēts jaunu firmu, cik daudz ielās ārzemju automašīnu, cik pilni ir patēriņa preču veikali, par bezdarbniekiem jāmin tikai oficiāli reģistrētie skaitļi u.tml. Tika sniegts ap 30 ieteikumu, kādas puspatiesības un melus jāstāsta tautai, lai tā, nezaudējot ticību valdībai, pārdzīvotu saimniecisko sabrukumu. Es nevarēju saprast, kāpēc viņi pareģo krīzi un māca valdībām melot. Latviju seminārā pārstāvēja Ivars Godmanis, Uldis Osis, I. Batarāga, Vita Tērauda, Māris Gailis un kāds ducis padomnieku – gan no Latvijas, gan Rietumu valstīm. Godmanis semināra laikā izrādīja vislielāko aktivitāti. Viņu bija pārņēmusi doma, ka Latvijai vispiemērotākais būtu zviedru sociālisma modelis. Pēc pirmās dienas lekcijām Godmanis sasauca savus padomniekus uz apspriedi, ierados arī es. Arī apspriedē turpinājās pesimistiskās runas par nenovēršamo sabrukumu. Es lūdzu vārdu un teicu, ka nesaprotu, par ko viņi runā, kāpēc mums jānoskaņojas uz saimniecisku sabrukumu. Lai arī ko runātu šie cilvēki, latvieši visos laikos un visās vietās bijuši turīga un centīga tauta. Pašlaik Latvija ir pilna ar aktīviem, kas nav apgrūtināti ar parādiem. Pat bagātās valstis ir iestigušas lielos parādos, bet mēs esam ar brīvām rokām. Tautai ir dota vienreizēja iespēja ar hipotekāriem aizņēmumiem šos aktīvus pilnveidot un izmantot vēl nepieredzētam uzplaukumam. Dievs mūsu zemi ir apdāvinājis ar lielām bagātībām: mežiem, stratēģiskām ostām, auglīgu zemi, brīnišķīgu klimatu un čaklu tautu, atliek tikai ķerties pie darba. Šķita, ka pie galda daļa cilvēku sāka manā runā ar interesi klausīties. Vēlāk izrādījās, ka Bruno Rubess ir Latvijas Bankas padomē un viens no Kluba 21 dibinātājiem, no kā vēlāk radās bēdīgi slavenais Latvijas ceļš un citas varas partijas. Lai cik murgaina bija Rubesa koncepcija par sertifikātiem, Latvijā tā tika īstenota pilnībā . Doma bankas noslēpums Ar Ojāru Blumbergu tanī laikā cieši sadarbojās kāda Aija Bauere, kas man vairāk kārt taujāja, vai es negribētu kļūt par Latvijas nomenklatūras daļu. Es vēl īsti nesapratu, ko viņa ar to gribēja pateikt, bet skaidroju, ka manas simpātijas ir ar represētiem un ar tiem, kas principa dēļ neiestājās partijā. Tomēr Aija man izkārtoja interesantu vakaru pirtī, kurā piedalījās vairāki krieviski runājoši cilvēki, arī tāds Pešehonovs – bijušais LPSR valsts bankas ierēdnis. Nedaudz vēlāk Ojārs Blumbergs man piedāvāja kļūt par Doma bankas dibinātāju un padomes priekšsēdētāju, bet Pešehonovs būšot prezidents. Ideja man puslīdz patika, jo es protu ar banku daudz ko labu veikt. Tā es šim piedāvājumam piekritu. Zīmīgi, ka Doma bankas dibināšanu un vadību LB prezidents Alfrēds Bergs -Bergmanis ilgi neapstiprināja. Tikai savā pēdējā darba dienā, kad viņu nomainīja E. Repše, Bergs - Bergmanis parakstīja papīru, kas apstiprināja Doma bankas dibināšanu. Latvijas bankas politika ir pilnīgs murgs. E. Repše ir Blumberga zēns, jo šo gudrinieku gatavoja un Latvijas bankas prezidenta amatam izvirzīja Blumberga vadītā komisija. Ar to radīts finansiāls mehānisms Latvijas lētai izpārdošanai un savas tautsaimniecības nožņaugšanai Latvijas kuģniecības skandāls Latvijai bija ļoti liela kuģniecība un arī daudz zvejas kuģu. Tiesa, daži kuģi bija krietni novecojuši. Runājot ar Blumbergu par lēta kredīta saņemšanas iespējām Latvijas attīstībai, man tika uzdots noskaidrot, ko ar to lielo floti varētu darīt – ieķīlāt, pārdot vai ko citu. Ar Lidijas palīdzību Ņujorkā sameklēju firmu Poten & Poten , kas solīja dot padomu. Blumbergs mani bieži nostādīja divdomīgā stāvoklī. Pēc kāda laika laikrakstos parādījās raksti, kuros es, Blumbergs un kāds Austrālijas latviešu uzņēmējs Teilors tika minēti saistībā ar Latvijas kuģu pazušanu. Teilors ir ienācis Latvijas vēsturē kā viens no pirmajiem internacionālajiem blēžiem, ar ko pēc Blumberga ieteikuma sadarbojās Godmaņa valdība. Patiesībā Teilora blēdība bija redzama jau no paša sākuma, jo kā latvietim var būt skotu uzvārds, turklāt firma Fort Nox nosaukta ASV lielākās zelta glabātuves vārdā? Atlika piezvanīt uz Austrāliju, lai noskaidrotu, ka tādas firmas nemaz nav. Es domāju, ka daudzi, varbūt izņemot pašu Godmani, to labi zināja, bet šiem cilvēkiem bija citi mērķi. Hipotēku un zemes bankā Man radās sirdsapziņas pārmetumi, ka Ojāra ietekmē visās negācijās biju vainojis Godmani. Aizgāju pie viņa atvainoties. Godmanis atcerējās, ko es vizītes laikā Hadsona institūtā (ASV, Ohaio pavalsts) biju teicis par Latvijas bagātību – milzīgajiem ar parādiem neapgrūtinātajiem īpašumiem. Viņš mani uzlūdza piedalīties Hipotēkas un Zemes bankas atjaunošanas padomē. Starp citu, Ojārs Blumbergs pēc tam man ļoti precīzi atstāstīja sarunu, kas bija risinājusies tikai starp mani un Godmani. Tā iesaistījos Hipotēku un Zemes bankas (H&ZB) dibināšanas komisijā. Vēl komisijā darbojās Uldis Beniķis, Ilmārs Bišers, Vilis Kavacis, Uldis Osis un Aleksandrs Trizna. Bankas veidošanai valdība atvēlēja divas ēkas Doma laukumā, bijušā Lauku projekta telpās. Patiesībā šajās telpās es gan strādāju, gan dzīvoju. Attiecības ar dibināšanas komisijas priekšsēdētāju Uldi Beniķi… … Rimšēvics mani pacietīgi uzklausīja, izteica savu sapratni, bet it kā starp citu pajautāja: Kādas ir tavas attiecības ar Ojāru Blumbergu? Diezgan draņķīgas, es atzinos. Tad, diemžēl, es tev nevaru palīdzēt darīt to, kas Latvijai nebūtu labi, sarunu nobeidza Ilmārs…. Amerikāņu humānā palīdzība Kā jau stāstīju, man bija padomā iegūt līdzekļus Hipotēku bankai, ieķīlājot Latvijas kuģus. Bet te atnāca kuģniecības pārstāvji Pēteris Avotiņš un I. Kiets, lai paziņotu, ka kuģus ieķīlāt nevarēs, jo to neatļauj jūras lietu ministrs Andris Dancbergs. Dancbergs gribot arī viņus atbrīvot no amatiem, jo notiekot asa cīņa par varu. Tad Avotiņš parādīja dokumentus, kas noteica, ka 10% ostas nodevu jāpārskaita uz Asia Bank (Āzijas banku) Ņujorkā, kurā strādājot Dancberga dēls. Noskaidroju pa telefonu un faksu, ka tā bija niecīga banka ar 10 miljonu savu kapitālu, kas nodarbojās ar importa – eksporta operācijām. Es ar visiem dokumentiem devos nākošā rītā pie ASV komerciālā pārstāvja Džonatana Bensa pēc padoma. Viņš man jautāja, vai tos dokumentus drīkst izmantot. Es teicu: jā. Agrā pēcpusdienā Benss man piezvanīja un stāstīja, ka ar dokumentiem aizgājis pie Māra Gaiļa un pieteicis, ka Latvijā neienāks neviena amerikāņu investīcija, kamēr Latvijas nauda tiks izvesta uz spekulatīvām bankām. Gailis bijis ļoti uztraukts un kopā ar Bensu devies pie premjerministra Godmaņa. Godmanis apsolījis Dancbergu atcelt no amata. Es jau nopriecājos par Dancberga atcelšanu un iespēju kuģniecību izmantot kā garantiju līdzekļu iegūšanai Hipotēku bankai, kad pēkšņi piezvanīja Ojārs Blumbergs. Amerikā es kādu nedēļu atpūtos pie brāļa, pēc tam devos uz Vašingtonu, kur man bija sarunāta tikšanās ar bijušā ASV Drošības komitejas sekretāra Dona Kveila vietnieku Karlu Džeksonu. Viņam es stāstīju par saviem iespaidiem Latvijā, par noziedzību, tautsaimniecības postīšanu, varas nodevību pret tautu. Vašingtonā es apciemoju arī Starptautisko valūtas fondu, kam ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības starpniecību biju iesniedzis sūdzību par kaitniecisko monetāro politiku Latvijā. Fonda pārstāvis man pilnīgi piekrita un atbildēja, ka patiešām šādā situācijā, kāda pastāv Latvijā, pret inflāciju, kas radusies dotāciju pārtraukšanas dēļ, nedrīkst cīnīties ar stingru naudas politiku, bet mēs paši Ulda Klausa personā esam šādu programmu izvēlējušies. Fonda pārstāvji apsolīja pret tik aplamu politiku cīnīties. Jāpiebilst, ka Uldim Klausam algu maksā ASV Kongress. Vēlēšanās bija uzvarējis Latvijas ceļš – šis dīvainais bijušo komunistu un Gunāra Meierovica draugu veidojums ar elitārām pretenzijām, ko es uzskatu par zināmu Amerikas aprindu lolojumu. Pēc kādas dienas satiku arī Viktoru Skudru, kas mani jautri uzrunāja: – Nu, Gundar, vai tagad tu saproti, kāda tiesu sistēma valda Latvijā? Latvijas tiesu sistēma ir ar lieliem trūkumiem, lai neteiktu vairāk. No kriminālkodeksa tika izņemta vesela nodaļa par noziegumiem pret tautas īpašumu, kas valsts uzņēmumu vadītājiem deva praktiski neierobežotu rīcības brīvību. Latvijā tiesību aizsargāšanas orgānu kadrus lielākoties ieceļ uz visu mūžu no okupācijas laika ierēdņiem vai viņu mantotājiem. Amerikā reģistrētus dokumentus var sagatavot katrs. Amerikas notārs ar savu parakstu bez komentāriem apstiprina tikai to, ka tev ir kaut kāds dokuments, ka viņš to ir redzējis. Notārs kurš nepārvalda dokumentā lietoto valodu nav liecinieks jebkādai vienošanai vai dokumenta tapšanai, un bez komentāra pat dokumenta parakstīšanai. ASV vēstniecība ar savu zīmogu apstiprina tikai to, ka ASV patiešām darbojas tāds notārs. Bet tajā notariāli un valstiski apstiprinātajā dokumentā var būt vistīrākās blēņas. Mēs nezinām, kā tie it kā Pārslas parakstītie dokumenti ir gatavoti (tie nav viņas rokrakstā), vai paraksti ir īsti vai viltoti. Ja rodas aizdomas par viltojumu, Latvijas policija atbild, ka viņus tas neinteresē, jo dokuments gatavots Amerikā. Arī ASV policiju šis dokuments neinteresē, jo tas neskar Ameriku, bet attiecas uz īpašumiem Latvijā. Latvijā viltoto dokumentu lietotājs nav sodāms, ja viņš apgalvo, ka viņam piegādāts dokuments, kura saturam viņš tic. Amerikā par Pārslas īpašumu pārvaldnieku bija iecelts jurists Ivars Bērziņš. Ivars Bērziņš ir pazīstams jurists, pie kura, kad ciemojās Amerikā, parasti apmetās Ivars Godmanis un citi Latvijas varasvīri. Latvijā viņu pārstāvēja advokāts Andis Jenavs. Stendzenieks mums skaidroja, ka nav pieļaujama to īpašumu pārdale, kas jau sadalīti, jo tad dalīšanai nekad nebūs gala. Premjerministra kandidātu Ziedoni Čeveru, ar kuru mēs gatavojāmies slēgt koalīcijas līgumu, Stendzenieks nosauca par baigo maitu, kas visu grib pārdalīt un izvērst represijas. Tāpēc pēc Grīnblata kabineta izgāšanas mums būtu jāatbalsta Latvijas ceļa izraudzītais «neitrālais» kandidāts (domāts A. Šķēle). Lietas būtība ir ļoti vienkārša. Garantiju par 10 miljonu kredītu it kā bija parakstījis, bet tad noliedzis bojā gājušais «Latvenergo» prezidents Koemecs, ko es labi pazinu. «Latvenergo» pārstāvim Jurim Ozoliņam (tuvs Blumberga cilvēks) es komisijā jautāju, vai viņš nevar kaut ko pastāstīt par mīklainajiem Koemeca nāves apstākļiem. Viņš atbildēja: «Vai tu gribi mani apvainot Koemeca slepkavībā?» Gatavojos piemērotai atbildei, bet komisijas vadība šo sarunu pārtrauca. Cik zinu, Koemeca ģimene negrib, lai vīra nāve tiktu izmeklēta. Divdomīgā situācijā tiesa bija nolēmusi, ka «Latvenergo» ir garantējusi un tāpēc ir parādā Bankai «Baltija» 10 miljonus latu. Privatizācijas aģentūrai bija dots galavārds, kā parāds jāmaksā. Latvijas visslavenākais advokāts, Prezidenta, premjera un Baltijas Bankas administratora padomnieks Andris Grūtups gājis pie ģenerālprokurora Skrastiņa un prasījis padomu, kā ar šādu lietu varētu nopelnīt lielu naudu, bet tā, lai nebūtu krimināla sodāmība. Nezināms gudrinieks nolēmis, ka jāizmanto kādas Lihtenšteinas firmas starpniecība. Baltijas Bankas administrators (acīmredzot, arī Latvijas Banka un Privatizācijas aģentūra) un arī «Latvenergo» vadība zināja, ka starpniecība izmaksās 3 miljonus. Tika apspriests, bet noraidīts tiešs izlīgums. Grūtups paziņojis par izmaksāšanas kārtību – cik kuros kontos. Ģenerālprokurors uzskatījis darījumu par krimināli sodāmu, jo Lihtenšteinas firma nav pirkusi parādzīmi, t.i., nav bijis cesijas, bet ir tikai norādījusi, kā dalīt starpniecības naudu. Ar 3 miljoniem nepietiek – Grūtups atklāti nopelnījis papildus 300 tūkstošus kā «honorāru». Privatizācijas aģentūras midzenī Pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā tautas rokās bija 100 % nacionālā kapitāla valsts īpašuma formā un bez parādiem, bet neatkarības gados pirmos sešos gados jau 86% iedzīvotāju bija iedzīti nabadzības slazdā. Latvijā pastāvošās bagātības nonākušas cittautiešu kapitāla atkarībā. Privatizācijas aģentūrā ir analīzes, ka pēc privatizācijas latviešiem Latvijā piederēs tikai 6% privatizēto bagātību, kas ir viszemākais rādītājs visās pēckomunisma valstīs. Jādomā, ka līdz ar Privatizācijas aģentūras likvidēšanu, kas plānota tuvākajā laikā, tiks likvidēta arī visa dokumentācija, kas var liecināt par šo noziegumu. Alkatības spēks Latvijā ir sasniedzis kulmināciju ar vislielāko tautsaimniecības objektu privatizāciju. Privatizācijas aģentūra tikai izpilda politisko gribu un ka vairs nav likuma pret tautas mantas izšķērdēšanu. Privatizācijas aģentūra nav pakļauta pat Latvijas tiesai. Saeimā esam redzējuši, kā ar Panteļejeva īkšķi Privatizācijas aģentūras pārkāpumi pat pret pašu izdotiem noteikumiem tiek attaisnoti. Bija tāda saldskāba izmisuma izjūta, raugoties uz eleganti ģērbto, vienmēr pieklājīgo un draudzīgi smaidošo kinozvaigznes tēlu Jāni Nagli, kas bez pretenzijām un vainas tēlo lomu, ka viņš kalpo tautai pēc starptautisko konsultantu slēdzieniem un ieteikumiem, lai gan visi klātesošie zināja, ka šie konsultanti pilda Privatizācijas aģentūras pasūtījumu aizstāvēt viņiem uzdoto tautas aplaupīšanas politiku. Jādomā, ka īstie noteicēji nav mums redzami, bet šajā teātrī Privatizācijas aģentūru vada Šadinovs. Naglis viņam tikai klanās un pilda norādījumus. Par Latvijas izlaupīšanu būtu jāatbild ne tikai Šķēlem, bet arī Šadinovam, Naglim un viņu konsultantiem, kā arī neredzamiem ļauno darbu pasūtītājiem, starp kuriem Ojāram Blumbergam un viņa 65 stratēģiem ir tikai izpildītāju lomas. 1991. gadā 104 Latvijas kuģniecības kuģi tika novērtēti un apdrošināti par nepilnu miljardu dolāru (ap 957 miljoniem dolāru), īstā vērtība ir vēl par kādiem 20% lielāka – ap 1150 miljoniem. Tagad PA grib pārdot kuģniecību par kādiem 80 miljoniem, t.i., 15 reizes lētāk. Kāpēc? Iespējams, ka mūsu kuģniecība ir jau lielā mērā ieķīlāta, saistīta ar patvaļīgi parakstītām garantijām, slēptiem parādiem u.tml., tāpēc nopietni investori uz Latviju nenāk. Zināms, ka Latvijas kuģniecība garantējusi lielu kredītu Latvenergo, bet jājautā, kāpēc valdība, kamēr šīs kompānijas tai piederēja, nav šīs saistības savstarpēji dzēsusi un norakstījusi? Iespējams, ka daudzi kuģi sen jau zaudēti, un atliek tikai šo faktu legalizēt. Bijušais LVP jūrniecības ministrs Ivars Amoliņš man ir piedāvājis izskaidrot 20 veidus, kā pazaudēt kuģus. Manu pozīciju Privatizācijas aģentūrā nedaudz kompromitēja kādreiz ļoti tuvs kanādietis uzvārdā Johansons. Viņa ģimene ir tik daudz cietusi no komunistiem, bet tagad viņš par labu algu šo laupīšanu, kas tiek veikta caur Privatizācijas aģentūru, atbalsta. Kanādas valdība viņam maksā, Pasaules banka dod statusu, un viņš atbalsta visu, ko dara Privatizācijas aģentūra. Viņš gan taisnojas, ka bez viņa būtu vēl sliktāk. Pasaules vareno sazvērestības mērķis ir atjaunoto Latvijas brīvvalsti iekļaut Maskavas–Berlīnes bipolārajā Eiropā – Eiropas savienībā vai ar Hanzas savienības atjaunošanas mērķi. Centrālās un Austrumu Eiropas valstīm šis mērķis nav izdevīgs, jo tas neveicinās šo valstu attīstību un paralizēs Ziemeļu-Dienvidu tirdzniecību. 1998. gada 3. jūnijā Kopējās ES un Latvijas parlamentārās komisijas Rīgā pieņemtie lēmumi, it īpaši lēmums par Latvijas iestāšanos Eiropas savienībā, nav likumīgi, jo, pēc komisijas kopējā kārtības ruļļa, lēmums ir pieņemts tikai tad, ja par to nobalsojis katras delegācijas vairākums. Latvijas delegācijā bija 12 delegāti, bet «par» balsoja tikai 4 no 8 klātesošajiem. 4 balsis no 8 nav vairākums, nemaz nerunājot par 12. Kad es uz šo faktu norādīju ar rakstisku iesniegumu, Latvijas delegācijas vadītājs, bijušais komjaunatnes funkcionārs Andris Ameriks stundu pēc balsojuma lika pārlabot ierakstu sēdes protokolā, ierakstot, ka balsojumā piedalījušies tikai 7 Latvijas delegāti, tādējādi 4 balsis uzskatot par vairākumu. Šim rupjajam viltojumam ir vairāki liecinieki, kas vajadzības gadījumā liecinās par lēmuma nelikumību. Esmu liecinājis, ka šī sagraušana ir bijis plānots process, uz ko es pats personīgi esmu vervēts ar lielas bagātības solījumiem, ja piekritīšu piedalīties manas tautas aplaupīšanā. Esmu liecinājis, ka Rietumu «ekspertus» piegādāja ASV pakļautās institūcijas, ka nodevēji tika finansēti ar trimdas patriotu ziedotajiem un testamentā atstātiem līdzekļiem, un ar upuriem «likumīgi» izzagto. Rietumu finansisti turpina dzīt «neattīstītās valstis» arvien dziļāk nežēlīgā parādu jūgā – ar mērķi parādzīmes mainīt pret mūsu bagātību akcijām.
Posted on: Thu, 21 Nov 2013 20:45:25 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015