Gadi nav padarījuši sirdi rāmu,tā aizvien mutuļo. Kad ramā plūdumā ,kāda pieskāriens iekrīt kā akmens Saviļņojot,gredzenos aiziet šturmējums, No dzīlēm iznirst visi snaudošie brīnumi, Tie uzpeld skatot kur cēlonis kustībai, tramīgi peld pa straumi meklējot, lidz pagurst un pēc kāda brīža jau mierīgi dodas dziļi dzelmē tumsā snaust. Straume sanesumos aizdūņo viņu slēpņus, Kāds kas stav upes krastos redz tikai plūsmu kāda virzienā, bet dziļuma nē..jo ir jau baisi pat domāt, kas tajā tumsā spētu slēpties. Lai gan roka sniedzas pieskarties ūdenim, tas silts izaicina nopeldēties. Reti paliek tie mirkļi kuros ūdens ir silts, Dzestrā ūdenī vairak miera,neviens nekāro brist viņā,saduļķot pārpeldēt. Paliek tikai mazie brīnumi,kas mētā akmentiņus,smejas jo kā vardītes akmeņi šķērso ūdens virsmu,līdz grimst Pazūdot skatienam,neuzmināmā dziļumā.. Jautrības uz mirkli ir gana,upe plūst tālāk uz jūru,okeānu, bet dzelmē duss nezināmais,tas ko sauc par sanesumu, no paša sākuma līdz pazušanai jūrā,, ūdens plūst ar sevī apslētajiem nezināmajiem. Sirds nekļūst ar gadiem rāmāka,tā tik iemācās klusēt.
Posted on: Sun, 29 Sep 2013 12:13:37 +0000
Trending Topics
© 2015