Ieteicams iepazīties ar Augstākās tiesas Senāta 2013.gada 2.jūlija spriedumu Nr.SKA-0568/2013 lietā par 20 000 Ls kompensācijas izmaksu sakarā ar gūto traumu dienesta laikā 1993.gadā. Tas apliecina, ka smagas sekas var iestāties pēc daudziem gadiem. Tāpēc svarīgi savlaicīgi vērsties pie mediķiem, pareizi noformēt visus dokumentus. Spriedums pieejams šeit: tiesas.lv/Media/Default/Admin.tiesu%20spriedumi/AT%20Sen%C4%81ta%20admin.tiesas%20spriedumi/2013/J%C5%ABlijs/02.07.2013/AL_0207_AT_SKA-0568-2013.pdf Lieta Nr.A420800910 SKA-568/2013 SPRIEDUMS Rīgā 2013.gada 2.jūlijā Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments šādā sastāvā: senatore L.Slica, senatore J.Briede, senatore D.Mita rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz P.M. pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu un mantisko zaudējumu un morālā kaitējuma atlīdzinājumu, sakarā ar Iekšlietu ministrijas kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2013.gada 6.marta spriedumu. Aprakstošā daļa [1] Iekšlietu ministrija ar 2010.gada 28.septembra lēmumu Nr.119 atstāja negrozītu Veselības un sociālo lietu valsts aģentūras 2010.gada 1.jūlija lēmumu, ar kuru pieteicējam P.M. atteikts izmaksāt vienreizēju pabalstu sakarā ar nelaimes gadījumu darbā. Ministrija arī noraidīja pieteicēja atlīdzinājuma prasījumu. Lēmumā secināts, ka laikā (1993.gadā), kad pieteicējs nelaimes gadījumā darbā guva ievainojumu, darbojās valsts apdrošināšanas sistēma, ko regulēja ar Ministru Padomes 1993.gada 18.janvara lēmumu Nr.27 apstiprinātais ,,Nolikums par Aizsardzības ministrijas, Iekšlietu ministrijas un civilās aizsardzības struktūrvienību ierindas, komandējošā sastāva personu un uz līguma pamata strādājošo darbinieku valsts obligāto apdrošināšanu” (turpmāk arī – Nolikums). Atbilstoši Nolikuma 5.punktā noteiktai kārtībai pieteicējam, arī turpinot dienestu, bija tiesības vērsties attiecīgā institūcijā invaliditātes grupas noteikšanai un pretendēt uz apdrošināšanas atlīdzības saņemšanu, kuru saskaņā ar Nolikumu izmaksāja Iekšlietu ministrija no valsts obligātās apdrošināšanas fonda līdzekļiem. Pieteicējs šādu iespēju nav izmantojis un nav vērsies attiecīgajā institūcijā invaliditātes grupas noteikšanai, kā arī nav lūdzis apdrošināšanas atlīdzību, kā to paredzēja Nolikums. Turklāt 2003.gadā jau ir iestājies vispārējais noilguma termiņš, ko nosaka Civillikuma 1895.pants, 10 gadi. [2] Par labvēlīga administratīvā akta izdošanu izmaksāt vienreizējo pabalstu un mantisko zaudējumu un morālā kaitējuma atlīdzinājumu pieteicējs vērsās tiesā, bet Administratīvā rajona tiesa pieteikumu noraidīja. Izskatījusi lietu sakarā ar pieteicēja apelācijas sūdzību, Administratīvā apgabaltiesa ar 2013.gada 6.marta spriedumu pieteikumu apmierināja daļā par vienreizējā pabalsta Ls 20 000 izmaksu pieteicējam un mantisko zaudējumu atlīdzināšanu Ls 150,50 apmērā. Spriedums pamatots ar tālāk norādītajiem argumentiem. [2.1] Lietā jāpārbauda, vai pastāv priekšnoteikumi pieteicējam labvēlīga administratīvā akta izdošanai, ar kuru pieteicējam tiktu piešķirts vienreizējs pabalsts sakarā ar nelaimes gadījumu saskaņā ar Ministru kabineta 2009.gada 27.janvāra noteikumu Nr.84 „Noteikumi par pabalstiem un kompensācijām Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm” (turpmāk – noteikumi Nr.84) 55.punktu. Šie noteikumi ir piemērojami no 2009.gada 1.februāra līdz 2010.gada 30.jūnijam, kas stājās spēkā Ministru kabineta 2010.gada 21.jūnija noteikumiem Nr.565 „Noteikumi par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku sociālajām garantijām” (turpmāk – noteikumi Nr.565). [2.2] Noteikumu Nr.84 55.punkts paredzēja amatpersonas tiesības pieprasīt un saņemt vienreizēju nelaimes gadījuma pabalstu, ja: 1) amatpersona ir cietusi nelaimes gadījumā; 2) amatpersonai dienesta laikā vai pēc atvaļināšanas no dienesta Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisija noteikusi invaliditāti; 3) invaliditātes cēlonis ir aktā minētais nelaimes gadījums. Pieteicējs 2010.gada 21.maijā vērsies ar iesniegumu Iekšlietu ministrijas Veselības un sociālo lietu valsts aģentūrā, lūdzot piešķirt nelaimes gadījuma pabalstu, iesniedzot Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas 2010.gada 12.marta izziņu Nr.BC 154945, ar kuru pieteicējs atzīts par otrās grupas invalīdu. Kā dokuments, kas pamato darbspēju zaudējuma noteikšanas cēloni, norādīts 1993.gada 12.oktobra akts par nelaimes gadījumu darbā Nr.26/485. Invaliditātes cēlonis – sakropļojums, kas saistīts ar darbu vai valsts dienestu Iekšlietu ministrijas iestādēs. Tādējādi izpildās noteikumu Nr.84 55.punktā norādītie priekšnoteikumi un ir ievērots 58.punktā noteiktais termiņš dokumentu iesniegšanai ne vēlāk 18 mēnešus pēc invaliditātes grupas piešķiršanas. Līdz ar to pastāv pamats labvēlīga administratīvā akta izdošanai – vienreizēja pabalsta Ls 20 000 izmaksai. Iestādes lēmums, ar kuru atteikta izmaksa, ir prettiesisks. [2.3] Pieteicējs lūdz atlīdzināt morālo kaitējumu (par to, ka bija nepieciešams apstrīdēt un pārsūdzēt lēmumu) un mantiskos zaudējumus (samaksa par juridiskajiem pakalpojumiem). Pieteicējam ir atlīdzināmas juridiskās palīdzības izmaksas Ls 150,50. Savukārt attiecībā uz morālo kaitējumu secināms, ka, saņemot labvēlīgu administratīvo aktu, pieteicējam tiek atjaunota tiesiskā situācija, kāda būtu bijusi, ja prettiesiskā rīcība nebūtu notikusi; ir notikusi tiesiskā stāvokļa restitūcija. Tāpēc atlīdzinājums naudā nav nosakāms. [3] Par apgabaltiesas spriedumu Iekšlietu ministrija ir iesniegusi kasācijas sūdzību, kurā lūdz atcelt spriedumu daļā, kurā pieteikums apmierināts. Kasācija sūdzībā norādīts, ka noteikumu Nr.84 58.punkts jāvērtē kopsakarā ar šo noteikumu 41.punktu, proti, lai izmaksātu pabalstu, ne tikai jāiestājas visiem 58.punkta priekšnoteikumiem, bet arī jābūt pieņemtam nelaimes gadījumu izmeklēšanas komisijas lēmumam par pabalsta izmaksu. Tiesības uz pabalstu rodas no brīža, kad šī komisija ir pieņēmusi lēmumu par pabalsta izmaksu. Tā kā pieteicējs traumu ieguva jau 1993.gadā, par ko sastādīts 1993.gada 11.oktobra akts par nelaimes gadījumu darbā, prezumējams, ka tiesības uz pabalstu pieteicējam radās jau 1993.gadā. Noteikumi Nr.84 ir piemērojami no 2009.gada un attiecas uz tām tiesiskajām attiecībām, kas radušās pēc šī laika. Noteikumiem nav atpakaļvērsts spēks. Tāpēc uz pieteicēju minētie noteikumi nav attiecināmi. Tā kā pabalsts nav jāizmaksā, nav jāpiešķir arī atlīdzinājums. [4] Pieteicējs paskaidrojumā par kasācijas sūdzību norādījis, ka apgabaltiesas spriedums ir tiesisks un pamatots. Nav pamata konkrētajā lietā piemērot noteikumu Nr.84 41.punktu, jo tajā paredzētās prasības nevar attiecināt uz negadījumiem, kas notikuši pirms noteikumu spēkā stāšanās. Motīvu daļa [5] Laikā, kad pieteicējs tika atzīts par otrās grupas invalīdu, spēkā bija noteikumi Nr.84. Noteikumu 55.punkts paredzēja, ja amatpersona ir cietusi nelaimes gadījumā un viņai dienesta laikā vai pēc atvaļināšanas no dienesta Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisija noteikusi invaliditāti, kuras cēlonis ir aktā minētais nelaimes gadījums, amatpersonai izmaksā vienreizēju pabalstu – II grupas invalīdam Ls 20 000 (55.2.apakšpunkts). Apgabaltiesa ir pareizi secinājusi, ka priekšnoteikumi vienreizējā nelaimes gadījuma pabalsta izmaksai personai saskaņā ar šo tiesību normu ir: 1) amatpersona ir cietusi nelaimes gadījumā; 2) viņai dienesta laikā vai pēc atvaļināšanas noteikta invaliditāte; 3) invaliditātes cēlonis ir aktā minētais nelaimes gadījums. Noteikumu Nr.84 58.punkts noteica, lai saņemtu pabalstu, amatpersona, kurai noteikta invaliditāte, vai persona, kura pārstāv viņas intereses, ne vēlāk kā 18 mēnešus pēc invaliditātes grupas piešķiršanas iesniedz attiecīgi aģentūrā vai Ieslodzījuma vietu pārvaldē šādus dokumentus: 1) iesniegumu par pabalsta piešķiršanu, norādot amatpersonas vārdu, uzvārdu, personas kodu, adresi un kontu kredītiestādē; 2) Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisijas izziņu par amatpersonai piešķirto invaliditātes grupu. Apgabaltiesa ir konstatējusi, ka izskatāmajā gadījumā ir izpildīti gan noteikumu Nr.84 55.punkta noteikumi, gan arī 58.punktā noteiktais termiņš iesnieguma par pabalsta piešķiršanu iesniegšanai, kas ir pamats apmierināt prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. [6] Iekšlietu ministrija uzskata, ka tiesas secinājums par tiesību rašanās brīdi ir nepareizs, jo tiesa nav vērtējusi noteikumu Nr.84 55. un 58.punktu kopsakarā ar 41.punktu, kas noteic, ka pabalstu piešķir un izmaksā, ja amatpersona, pildot dienesta pienākumus, guvusi šo noteikumu 1.pielikumā minēto veselības traucējumu un komisija, kura izmeklējusi nelaimes gadījumu un tā apstākļus, ir pieņēmusi lēmumu par pabalsta izmaksu amatpersonai. Iestādes ieskatā, tiesības uz pabalsta saņemšanu amatpersonai rodas no brīža, kad nelaimes gadījuma izmeklēšanas komisija sastāda aktu un pieņem lēmumu par pabalsta izmaksu. Tā kā pieteicējam akts par ievainojuma (traumas, kontūzijas, sakropļojuma) iegūšanas apstākļiem sastādīts 1993.gada 11.oktobrī, tiesības uz nelaimes gadījuma pabalstu pieteicējam radušās jau 1993.gadā. Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likums un noteikumi Nr.84, kas izdoti saskaņā ar šo likumu, attiecināmi uz tām tiesiskajām attiecībām, kas izveidojušās pēc šo normatīvo aktu spēkā stāšanās. [7] Lietā nav strīda par faktiskajiem apstākļiem, ka 1993.gada 13.maijā pieteicējs, pildot dienesta pienākumus, ir guvis ievainojumus. Par šo nelaimes gadījumu ir sastādīts jau minētais 1993.gada 11.oktobra akts par ievainojuma (traumas, kontūzijas, sakropļojuma) iegūšanas apstākļiem. Apgabaltiesa nav apšaubījusi, ka pieteicējam jau 1993.gadā bija tiesības saskaņā ar Nolikumu saņemt apdrošināšanas atlīdzību, ja viņam būtu bijusi noteikta invaliditāte. Vienlaikus tiesa ir konstatējusi, ka pieteicējs nav vērsies attiecīgā institūcijā invaliditātes noteikšanai un nav arī lūdzis apdrošināšanas atlīdzību saskaņā ar Nolikumu. Tiesa izskatāmajā gadījumā ir konstatējusi arī netipisku apstākli, proti, ar iekšlietu ministra un ministrijas valsts sekretāra atļauju izņēmuma kārtā pieteicējam ir atļauts turpināt dienestu, neskatoties uz gūtajiem ievainojumiem. Ņemot vērā, ka nelaimes gadījuma izmeklēšana notika pēc nelaimes gadījuma, proti, 1993.gadā, izskatāmajā gadījumā nav un nevar pieņemts nelaimes gadījuma izmeklēšanas komisija lēmums par pabalsta izmaksu saskaņā ar noteikumu Nr.84 41.punktu. Vienlaikus ir jāņem vērā, ka noteikumu Nr.84 55.un 58.punktā kā atskaites punkts tiesībām saņemt pabalstu amatpersonai, kurai noteikta invaliditāte, ir noteikts tieši invaliditātes grupas piešķiršana. Laikā, kad pieteicējam noteica invaliditāti, tiesību normās nebija noteikts termiņš, kādā amatpersonai pēc nelaimes gadījuma būtu jāvēršas attiecīgā institūcijā invaliditātes noteikšanai. Līdz ar to apgabaltiesa pareizi atzina, ka, izpildot noteikumu Nr.84 55.un 58.punktā paredzētos priekšnoteikumus, pieteicējam ir tiesības saņemt vienreizējo nelaimes gadījuma pabalstu. Rezolutīvā daļa Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta 1.punktu un 351.pantu, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments nosprieda Atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2013.gada 6.marta spriedumu, bet Iekšlietu ministrijas kasācijas sūdzību noraidīt. Spriedums nav pārsūdzams. Senatore (paraksts) L.Slica Senatore (paraksts) J.Briede Senatore (paraksts) D.Mita NORAKSTS PAREIZS Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta senatore L.Slica Rīgā 2013.gada 2.jūlijā
Posted on: Wed, 14 Aug 2013 20:31:04 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015