Jebkura saikne ar okultismu cilvēku šķir no Dieva Kādreizējā ekstrasense Dace Saulīte. Astoņdesmito gadu beigās un Atmodas laika sākumā dziednieku vēl tik daudz nemaz nebija. 1981. gadā bija grupa rīkstnieku, kas mēģināja nodarboties ar dziedniecību. Daži meklēja Dievu un to arī atrada. Tomēr citi vēlāk aizgāja pa melnās maģijas ceļu. Viņu vidū arī Dace Saulīte, toreiz ļoti populāra ekstrasense, tautā pazīstama kā Taurkalnes Dace, jo darbojās Aizkraukles rajonā. Tagad viņa saka, ka var pateikties tikai un vienīgi Dievam, kas viņu izglāba no mūžīgās pazušanas. Tiekoties ar jēkabpiliešiem Jēkabpils evaņģēliski luteriskās draudzes interešu klubā, D.Saulīte atzina, ka viņai nav viegli runāt un atcerēties savu pagātni. Tagad viņa ir Jūrmalas Majoru katoļu draudzes locekle un saka, ka ārpus Baznīcas dziedināšana nav iespējama. Runājot par baznīcu, viņa to nedomā kā konkrētu celtni, bet gan vietu, par kuru, kā Jaunajā Derībā sacīts, «kur divi vai trīs pulcējušies manā vārdā, tur esmu viņu vidū». Viņa ir piedzīvojusi lūgšanu spēku un atzīst lūgšanu grupu darbību, piemēram, harizmātisko kustību «Dzīvības straume». Taču arī tās dalībnieki nenodarbojas ar individuālo dziedināšanu, bet tā notiek publiski. Okultisms* ir kā narkotikas — Toreiz, darbojoties kopā ar rīkstniekiem, mani pārņēma interese par dziedināšanu, — atceras Saulītes kundze. — Pamēģināju, un — man sanāca! Tā arī viss sākās. Šī okultā pasaule ir gluži kā narkotikas, tā pamazām iesūc cilvēku sevī. Atdod velnam mazo pirkstiņu, un viņš paņem visu roku. Arī daļa rīkstnieku, kurus sākumā pazinu kā gudrus, inteliģentus cilvēkus, aizgāja pa melnās maģijas ceļu. 10 gadu laikā viņi pamazām morāli degradējās. Tas, kas nodarbojas ar maģiju (vai nu tā ir baltā vai melnā, būtiskas atšķirības tur nav, jo darbojas vieni un tie paši spēki), sāk likt sevi Dieva vietā. Cilvēks, kas dziedina, saistās ar okulto pasauli, savādāk tas nemaz nav iespējams. Tās ir sasvstarpēji saistītas lietas. Okultisms — tā ir bēgšana pasaulē, kura reāli nepastāv. Akmenim nepiemīt spēja lidot. Ja tas tomēr lido, tad uz to iedarbojas spēki, kas liek to darīt. Cilvēkam pašam par sevi nepiemīt ne spēja dziedināt, ne gaišredzība. Ja šādas dotības parādās, tad ir kāds spēks, no kurienes tās nāk. Ja pazaudējam ticību, nonākam Sātana ietekmē, tas ir neizbēgami. Toreiz lasīju okulto literatūru, Blavatsku, Rērihu un citus, un tur izteiktās domas likās loģiskas un saistošas. Taču cilvēkam, kas nav šajā slēptajā pasaulē iekšā, īpaši kristīgam cilvēkam, tas viss liekas galīgs murgs. Tēvs deva iespēju Dace Saulīte atceras, ka bija ārkārtīgi grūti izkļūt no šīs irreālās pasaules, un bez Dieva palīdzības tas nemaz nav iespējams. Viņai piedzimusi meitiņa, un tāpēc mazāk laika atlicis ekstrasensa darbībai. Taču divu gadu laikā viņa atgriezusies kā kristiete. Bet iemesls tam, kāpēc Dace kardināli mainīja savus uzskatu un novērsās no ceļa, kas ved uz pazušanu, bija… viņas meitiņas traģiskā nāve. — Diemžēl tas bija vienīgais ceļš, caur kuru Dievs man deva iespēju atgriezties, — stāsta bijusī ekstrasense. — Es biju tādā izmisumā, ka biju spiesta sākt domāt. Man jāatzīst, ja nebūtu šī smagā pārdzīvojuma, es vēl šodien būtu tumšo spēku varā. Lai cik tas paradoksāli arī neizklausītos, nāve bija tā, kas atvēra manu garīgo redzi. Toreiz palīdzību meklēju pie kādas savas draudzenes, kas bija kristiete. Sātans cīnījās par viņas dvēseli Ar pretdabīgajiem spēkiem Dace cīnījusies trīs gadus. Taču īpaši smagi viņai klājies 12 dienas pirms kristībām. Melnais, viņu atdabūt un iebiedēt gribēdams, locījis kā tārpu gan dienu, gan nakti. Pa naktīm viņa nav gulējusi, dedzinājusi svētītās sveces, skaitījusi rožukroni un mocījusies ar nepārtrauktu šausmu sajūtu. Licies, ka no visiem stūriem lien virsū pekles mošķi, skanēja balsis un soļi. Taču īstu pārbaudījumu Dace piedzīvojusi dienā, kad braukusi ar autobusu uz baznīcu kristīties. Šausmu sajūta pastiprinājās, viņa tikko turējusies, lai nesāktu kliegt un lūgt apkārtējiem palīdzību. Pārņēma neizskaidrojama pārliecība, ka tilts, pār kuru brauca transportlīdzeklis, tūlīt, tūlīt izjuks un autobuss iegāzīsies upē. Vēlāk viņai licies, ka autobuss kuru katru brīdi cietīs satiksmes negadījumā, un viņa līdz baznīcai dzīva neaizkļūs. Viņa klusībā, aizvērtām acīm, svīzdama baiļu sviedrus, nemitīgi lūdza Dievu, no bailēm notirpušajās plaukstās žņaudzīdama rožu kroni. Kad nokristījusies, nedabīgās sajūtas pārgājušas. Ja tad būtu mirusi, nokļūtu ellē — To, kur esmu bijusi iekšā, es sapratu tikai tad, kad izkļuvu no tā laukā, —turpina D. Saulīte. — Taču ārā izkļūt nav viegli. Vēl trīs gadus man nācās pretoties nereālajai pasaulei jeb transformētajai apziņai. Biju lieciniece tam, kā šī pasaule sa-dragā manus draugus. Garīgi viņi jau ir aizgājuši bojā. Pavisam nesen satiku labu paziņu, kura okultās prakses stāžs ir 15 gadi. Viņš pat vairs neprot sakarīgi izteikt savu domu. Okultisti, tāpat kā narkomāni, alkoholiķi aizvien dziļāk grimst izmisumā. Žurnālā «Mājas Viesis» tiek ievietoti apraksti par šiem cilvēkiem un viņu fotogrāfijas. Tās nav priecīgas sejas, kas tur redzamas. Kaut kādā mērā ikviens cilvēks, arī ekstrasenss, tic Dieva eksistencei. Arī es toreiz it kā ticēju. Taču tikai tagad tā īsti sapratu, kādā muklājā biju iegrimusi. Ja es pēkšņi būtu mirusi, vēl neatgriezusies, šodien atrastos ellē. Tas muklājs velk iekšā, un redzu to, cik grūti no tā izkļūt tiem, kas bijuši saistīti ar dažādām mistiskām mācībām, dianētiku, Reiki, krišnaītiem u.c. Tā ir cīņa ar neaprakstāmu šausmu sajūtu, dažādām parādībām. NO KĀ MĒS GAIDĀM VESELĪBU? Atbildot uz jautājumiem par to, vai tiešām nevienam dziedniekam nevar ticēt, jo daudzi apgalvo, ka viņi dziedina Dieva spēkā, D. Saulīte atkārtoti uzsvēra, ka ārpus Baznīcas jeb kristīgu cilvēku kopas dziedināšana nevar pastāvēt. — Vispirms mums pašiem sev jāatbild uz jautājumu: no kā tad mēs gaidām izveseļošanos, no Dieva vai no konkrēta cilvēka? Es neietu ne pie viena dziednieka, vienalga, ar ko būtu slima. Nekad nevajag ticēt visam, ko saka ekstrasenss. Viņu darbības un runas «jāvērtē» kritiski, — skaidro Dace. — Veselība uz kādu brīdi var uzlaboties, taču radīsies problēmas garīgā plāksnē. Turklāt slimība nekur nepazudīs. Pēc kāda laika tā atgriezīsies citādā veidā un ar jaunu spēku. Svētajos Rakstos lasām, ka Kristus un apustuļi gāja un dziedināja, taču šis process bija vienots ar gara dziedināšanu un atgriešanu no grēkiem — tā bija Dieva darbības redzamā zīme. Ja vēršamies pie dziedniekiem, nekas tāds nenotiek. Daudzi buramvārdi pat ir līdzīgi lūg-šanām, un nezinošam apmeklētājam var likt noticēt, ka ekstrasenss ir no Dieva. — Dziedināšanas spēja var piemist tikai tādiem cilvēkiem, kuri nevienu nenosoda. Tāds ir katolis tēvs Petjuško. Dziedināt viņš spēja tikai tad, kad vairs neredzēja ļaunu nevienā cilvēkā. Viņam bija jau 80 gadu. Bet līdz tam tēvs dzīvoja intensīvu garīgo dzīvi, — stāsta D. Saulīte. Uzmanieties no nepazīstamām metodēm !!! Dace Saulīte uzskata, ka arī alternatīvās medicīnas metodes, homeopātija, parapsiholoģija, Agni joga, Reiki u. c. liekamas vienā plauktiņā ar okultismu. Pozitīvi viņa izteicās par adatu terapiju kā zinātniski pamatotu metodi. Pret netradicionālām ārstēšanas metodēm jāizturas kritiski, jāpievērš uzmanība tam, vai tiek aprakstīta un izskaidrota šīs metodes būtība, vai arī mediķis vai dziednieks izceļ un slavē pats sevi kā konkrētās metodes autoru vai lietotāju. — Ja es eju pie ārsta, es interesējos par to, kādā vei-dā viņš mani gatavojas ārstēt un kādas vielas satur konkrēti medikamenti, — skaidro D. Saulīte. — Nav akli jātic tam, ko piesola nepazīstamas dziedniecības metodes. Par īpaši bīstamu D. Saulītes uzskata Reiki mācību. Tas ir kristietības un budisma sajaukums, taču tās ir nesavienojamas lietas. Šādā veidā pakāpeniski tiek gatavoti nākamie ekstrasensi. Reiki mācība tās piekritējiem «izēd» smadzenes. — Nav nekas slikts, ja mēs lietojam ārstnieciskos augus, aromātiskās eļlas, zinot to īpašības un iedarbību uz konkrētām kaitām. Okultisms sākas tad, kad mēs piedēvējam tiem dažādus starojumus, strāvojumus, t. i., darbību enerģētiskā līmenī. Piemēram, nēsājam kabatā akmentiņu kā talismanu, lūdzot no tā palīdzību. Tad arī nonākam svešas varas ietekmē, — stāsta kādreizējā ekstrasense. — Jebkura saikne ar okultismu cilvēku šķir no Dieva. Tad var Tēvreizi skaitīt nezin cik reizes, ne-līdzēs. D. Saulīte stāsta, ka mazi bērni, pirmo reizi atvesti pie ekstrasensiem, raujas prom, raud, jo instinktīvi sajūt tumšo spēku klātesamību. Otro reizi atvesti, viņi vairs neraujas. Okultā pasaule viņus paņem. Svētīgi tie, kas savus grēkus redz Klātesošie interesējās, kā skaidrot dažādus redzējumus, parādības, kas varētu būt saistīti ar paralēlo pasauli. Piemēram, mazi bērni redz eņģelīšus, pieaugušie — tēlus ne no šīs pasaules u. tml. Dace atbildēja, ka tā ir astrālā* pasaule, taču Dievs to no mums ir nošķīris. Ja mēs, izmantojot kādu mistisku darbību (zīlēšanu, garu saukšanu, aizraušanos ar okulto literatūru u. tml.) paši ar varu nelaužamies tajā iekšā, mēs to neredzam. — Ja cilvēkā paradās spējas kaut ko redzēt, tad rodas tendence sevi uzskatīt par visu varošu, likt Dieva vietā. Turklāt ir jājautā: ko mūsu dvēselei, mūsu personības attīstībai dod šādi redzējumi? Taču neko, tikai saduļķo mūsu uztveri un apziņu, — uzskata Dace Saulīte. — Ja mans bērns būtu redzējis kaut kādas parādības, kaut vai tie būtu eņģeļi, es necenstos viņu iztaujāt un visā tajā iedziļināties. Es tam nepievērstu uzmanību. Tad šie redzējumi ātrāk pazūd. *Okultisms — priekšstats, ka dabā un pasaulē viss turas kopā ar personificētu spēku palīdzību, un zināmos apstākļos cilvēkam ir iespējams tos sajust un gūt no tiem labumu. *Astrāls — tāds, kas attiecas uz zvaigznēm.
Posted on: Mon, 22 Jul 2013 11:28:10 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015