Kad mācījos klasē devītajā (ap 2000.gadu), uz skolu atbrauca tēli uzvalkos no kaut kādas jaunatnes lietu iestādes un atveda Eiropu – jauniešiem jābūt aktīviem, dibiniet biedrības, rakstiet projektus, mums ir finansējums. Esmu pārliecināts – nebijis viņu vidū Māra Gulbja, kurš, lai arī neko daudz nerunāja, tomēr sēdēja diezgan iespaidīgi – inteliģenti pārmetis kāju pār celi, safrizēts un veiksmīgs – mums, provinces pizdaboliem būtu pie vienas vietas, ko tur kāds stāsta. Tomēr, nē, Gulbis bija pārāk reāls pierādījums, ka dzīres sākušās un mēs uzmanīgi klausījāmies. Jau pēc divām nedēļām uz Rīgu tika aizvests svaigi cepts projekts, kas paredzēja amatieru teātru festivāla rīkošanu mūsu pilsētā. Mēs (es un divi draugi) bijām ne tik vien sadzejojuši pieteikumu, bet arī dabūjuši NVO, no kuras iesniegt, dabūjuši zīmogotus nodomus no visām iesaistāmajām pusēm (viesnīca, autobusu parks, kultūras iestādes, uzņēmumi). Būtiski – visur bija sarunāti otkati. Nebūtiski – nevienam no mums nedz iepriekš, ne tobrīd un arī vēlāk nebija nekādas saistības ar amatieru teātru kustību. Eiropai kaut kas neiepatikās un projekts netika apstiprināts, taču tas bija mazsvarīgi. Bija dzimuši mākslinieki-ekonomisti. Toziem, kad ar draugu skolēnu brīvdienās pagraizījām mežu, raustījāmies, ka pieņēmēji izbrāķēs resnākās egles melno vidu dēļ. Baļķu galus apmetām ar sniegu un apčurājām. Neviens dzelteno ledu nost neskrāpēja un jau pēc dienas sēdējām Vecrīgas Lido – jaunās šmotkās, ar lieliem alus kausiem rokās. Mums bija 14 gadi, kabatas pilnas ar rubļiem un galvas brīvas no jebkādām tūdaliņu ilūzijām.
Posted on: Mon, 15 Jul 2013 23:14:27 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015