Kaut ko tur mīņājos vienvakar uz ielas, gaidu nez kādu brīnumu un, kā savulaik Kindzulis, tā šoreiz pienāk simpātiska, adekvāta sieviete un paziņo, ka labprāt iepazītos. Es, protams, uz pauzes – ēēēēm, nūūū... Kungi man neļaus samelot – tā nenotiek bieži – iela nav lokāls, kur tu skumsti pie savas vīna glāzes par divi piecdesmit un tikai gaidi ierasto kļovu – tā vienkārši stāvot uz ielas drīzāk pa purnu atrausies, nekā sagaidīsi, ka derīga sieviete tevi uzrunās. Cita lieta, protams, ja tu stāvi ar kājām kūpošā ūdens bļodā vai lasi avīzi ar acu caurumiem, vai izpildi jebkādu citu nekontekstu. Varbūt arī, ja tu sēdi uz Porsche kapota, piedodiet, bagāžas nodalījuma, tas ir normāli. „Pilsone,” tā vis gluži nesaku, taču uzrunāju gana cienīgi, „..a-a... Nav jēgas iepazīties, jo man ir meitene.” Tālāk elegants kniksis, paklanīšanās, es palieku stāvam, bet dāma aizspolē pa sarkano paklāju tālāk. Es, saprotams, skatos nopakaļ, līdz sēžas apaļumi pilnīgi noriet tumsā. Skumji... Esmu palaidis garām iespēju aprunāties ar vismaucīgāko no normāla paskata sievietēm. Errrhhh, ku maucīga viņa varētu būt... Ja es nebūtu noziepējies, viņa noteikti pienāktu, iebāztu mēli rīklē, ietriektu roku kājstarpē un pateiktu – „Ja tu mani neizdrāzīsi tuvāko piecu minūšu laikā, zvēru, es... ..es.. ..izdarīšu sev kaut ko...” Tas būtu interesanti. Ok, tā tāda lieka pasaciņa, jo ir bezgala priecīgi – tajā izbrīnā esmu pateicis pats sev, kā jūtos. Opā – man ir meitene – un tas nav stāvoklis vai, vēl sliktāk, apstāklis. Tā ir brīvas gribas radīta sajūta. Izņemot to, ka meitene, kas asociējas ar šo sajūtu, ir reāla, viņai ar to visu ir mazs sakars, jo sajūta ir iekšējo kustību rezultāts. Man patiesībā būtu ļoti žēl, ja mēs būtu fiksi samīlējušies, attapušies konkrētā stāvoklī, secinājuši, ka ir ok un tagad dalītu vienu visai definējamu stāvokli. Ja tā būtu noticis, es nekad neuzzinātu, ka viņa eksistē ārpus laika un telpas un ir.. ...mana brīvība.
Posted on: Thu, 03 Oct 2013 18:54:57 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015