Kārtējās necivilizētās piezīmes jeb Kā es braucu "Depeche Mode" klausīties. 2.daļa Palēnām mostos. Kamēr esmu pusmiegā, šķiet, ka atrodos savā istabā uz grīdas. Galvā sāk rosīties domas par to, ka vajadzētu saņemties un uzvilkt zeķes. Tad būs siltāk. Pēc brīža jau spriežu, ka jāietinas guļammaisā, vēl pēc kāda laiciņa – ka tad, ja noņemtu no gultas segu un ar to apklātos, būtu pavisam labi. Bet nav ne zeķu, ne guļammaisa, ne segas, ir tikai neizturams aukstums un krietnas galvassāpes. Atveru acis, palūkojos pulkstenī – ir divi naktī un es, maza, jauka un piemīlīga meitenīte ar brillītēm, viena pati guļu tumšā Viļņas parkā. Man ir bail un fakts, ka mans kabatas nazis ir palicis Rīgā, liek justies vēl neomulīgāk. Ievelku elpu un izlasu jaunākās īsziņas: B.&I. ir ceļā uz Rīgu, un vienīgais cilvēks, kuru es šajā pilsētā zinu, pirms stundas ir aicinājis mani uz „Cafe de Paris” - par laimi, norādot kafejnīcas adresi. Ir jātiek ārā no džungļiem. Tālumā redzu gaismas, eju turp. Iznāku uz celiņa, kurš ved cauri parkam. Apkārt nav neviena cilvēka un man nav ne mazākās sajēgas, uz kuru pusi lai dodas. Sākas panika. Tad nomierinos, jo aptveru, ka no parka tikšu ārā jebkurā gadījumā, tikai labāk gan būtu izsoļot pa izeju, kas ved uz centru – pieļauju, ka „Cafe de Paris” varētu būt tajā apkaimē. Pa ceļam redzu divus vīriešus, kas meklē tukšās pudeles vai ko tamlīdzīgu, un nopriecājos, ka viņi mani neuzrunā. Toties pie parka izejas ir daži jaunieši, kam pajautāju ceļu. Uzzinu, ka soļoju pareizajā virzienā, un turpinu ceļu cauri naksnīgajai Viļņai. Jo tuvāk centram, jo vairāk cilvēku. Sastopu divas latvietes, kas, apkrāvušās ar somām un alkoholu, pēta pilsētas karti. Viņas aiziet, skaļi runājot, un vīrieši no pretējā ielas pusē esošā nama uzsauc viņām sveicienu. Latviski. Vecpilsētā daudz ļaužu, daļa no tiem ir tērpusies DM krekliņos. Atkal izdzirdu un pēc tam arī pamanu latvietes, kas vēl joprojām nevar saprast, uz kuru pusi viņām jāiet. Arī es esmu mazliet apjukusi, tālab sāku uzrunāt pretimnācējus, lai noskaidrotu kafejnīcas atrašanās vietu. „Cafe de Paris” atrodas cieši blakus Francijas institūtam Lietuvā. Tās ir divas šauras, spilgti sarkanā tonī izkrāsotas telpas, no kurām vienā ir bārs, bet otra ir paredzēta mierīgai pasēdēšanai. Pirmajā telpā spēlē dīdžejmeitene, un šaurā eja, kas ved bāra dziļumā, tiek izmantota arī kā deju placis. Turklāt dancotāji visdažādākie, starp tiem – arī suns. Gaisotne tik brīva un demokrātiska, ka nospriežu – neviens jau neiebildīs, ja nosnaudīšos uz kāda komfortabla ādas krēsla. Bet vispirms apsēžos pie letes, lai pasūtītu kaut ko sevis uzmundrināšanai. Pēc pāris minūtēm ienāk francūzis. Manuprāt, viņš ir nedaudz pārsteigts, kad uz jautājumu: „Ko Tu dzersi?” atbildu: „Kafiju.” Viņš parāda, ka kafejnīcai ir arī bruģēts iekšpagalms – vieta, kur pasēdēt un uzsmēķēt. Atgādina „Nabaklab” pīpētavu, tikai te ir mazliet plašāks. Un te līdzās iereibušiem vai vienkārši atpūsties kāriem ļautiņiem skraida dažāda izmēra suņi. Sēžam, pīpējam, malkojam katrs savu dzeramo un apmaināmies ar informāciju par pēdējo stundu notikumiem. Raibi gājis abiem. Ļoti nopriecājos par to, ka viņš nevēlas turpināt ballēšanos, bet par piedāvājumu pārnakšņot restorāna „Jalta” birojā esmu vairāk nekā sajūsmā. Būs tūristu paklājiņš, guļammaiss un jumts virs galvas - pēc Viņģa parkā pavadītajām stundām tas ir vairāk nekā pietiekami. Nākamajā dienā brokastis tiek ēstas pusdienlaikā, pirmā cigarete izsmēķēta ar vieglu nepatiku un ūdens dzerts ļoti intensīvi. Bet vismaz galva vairs nesāp. Pēc nesteidzīgās maltītes francūzim jāsēžas pie stūres. Viņš brīdina, ka nebūs tik jautrs un runātīgs kā iepriekšējā dienā. Informēju, ka par sevi varu teikt to pašu. Braucot ārā no pilsētas, vēl esam spējīgi par šo to papļāpāt, bet, kad garām sāk plūst Lietuvas lauku ainavas, klusēju un izbaudu nekā nedarīšanas burvību. Kā pēcspēle vakardienas koncertam fonā skan „Delta Machine”. Lēna šķiet gan mūzika, gan laiks, gan smadzeņu darbība. Vairākkārt paskatos, vai autovadītājs vēl nav aizmidzis, turpinu priecāties par dabas skatiem un galvā pārcilāju visādas nesvarīgas domas. Tomēr tuvošanās Rīgai nozīmē tuvošanos nepadarītiem darbiem. Mēģinu prātot arī par tiem, bet nesanāk. Izņemu no somas alu – varbūt tas līdzēs vai vismaz pastiprinās komunikācijas spējas. Taču dzēriens iedarbojas kā miega zāles un es tā arī nepamanu, pa kuru laiku esam šķērsojuši robežu un iebraukuši Bauskā. Drīz pienāk galvaspilsēta. Mana līdz šim interesantākā, iespaidiem un piedzīvojumiem bagātākā viesošanās Viļņā paliek aiz muguras. Izkāpju no automašīnas, uzlieku plecos somu, uztinu cigareti, aizsmēķēju un soli pa solim tuvojos saviem apartamentiem. „Depeche Mode” būs jāklausās Rīgā.
Posted on: Mon, 05 Aug 2013 22:48:35 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015