Latvija. To apdziedam un izdejojam un pašā sirds viducī lolojam. Pie krūtīm daudziem simboliskas Latvijas krāsas, un tur dziļāk – pašās krūtīs Sapnis par tiešām Brīvu, Svabadu, Plaukstošu Zemi. Tēvzemīti, Dievzemīti, Dzintara krastu. Šai laikā, jau ceturto gadu pēc kārtas saņemu Vēstījumu. Lai tas ir kā Sirdsmīļš apsveikums Jums visiem! Sarmīte Pa pazemes alām, pa tumsu lienam Un neticam vairs ne velnam, ne Dievam Mūsu vārdi ir lēti un lēts ir darbs Pat skatiens ir kļuvis dzestrs un skarbs. No Saules zem Tumsas vairoga lejā. Mēs metāmies maldu neprāta dejā. Par Tumsu mēs kritām un Tumsu sējām Un palaidām visu labo vējā Kam Māti, kam Tēvu klausīt vairs Ja pats Es dižens tik ļoti un skaists. Par Tikumu smējām līdz zemē krīt Un bija vienalga kas notiks rīt. Nu ēkas vecās, kas gruvešos mīt Vēl spocīgi lokās, pirms uzaust Rīts. Jau Saullēkts tuvu, prieka gaidās pukst Sirds Pār Tumsas druvu jau sirpis mirdz. Vēl Tumsas mākoņi debesis aizklāj ciet. Vēl maldu ļaudis Tumsas pavadā iet. Pirms Atmodas balsis Latvijā dzied- Smago pagātni no pleciem noveliet. Dziedās tad kori un mežs un lauks Ziemas vidū tad brīnišķi ziedi plauks. Kas ir spējīgs just – lai kaimiņam līdz Un paceļ to, kas bez Gaismas nīkst Mūsos pašos dziļi ši Saule aust To ķermenis sajūt un Dvēsele jauš. No āra uz iekšu lai Gaisma spīd? Tas bija vakar – tā nebūs rīt. Valgmi vajag, lai izaugtu augs Līdzjūtību, lai paceltos draugs. Gari pirksti pēc svešas mantas, kas stiepjas Un garās mēles, kas sarunā greizas lietas. Garās kājas, kas pašas pret sevi klūp Greizās Sirdis, kam pašas tikai rūp Greizās Mutes, kas tikai pēc barības sauc Greizās Domas – kas citus par muļķiem sauc. Greizās mājās vēl Greizāki Greizie mīt. Greizā pasaulē šajā jau sāk mainīties viss. Greizā Valstība izbāl un vietā nāk cits. Pašu cilvēku pamats spēcīgi likts. No viltus un naida tas svabads un brīvs Par zūdošo Pasauli pasmaida krīvs. Dziesmas tagad dziedās, kad gavilēs Sirds Ne vairs jūgā smagā, kad muskuļi tirps. Vai tumsas skrandas ar varu raut nost? Vai tas mūsu Sirdīm mieru dos? Ne Vara, ne Meli, ne netīra Vilts Vairs neder Zemē, kur Taisnība mirdz Kā spoža zvaigzne pie Debesīm košām Kopā ar citām uzlecošām. Nakts ir laukā – iekšā jau Mirdz Silta, mīlas pārpilna Sirds. Pār sentēvu Avotu ieva kur līkst No sīvuma ņemta šūpuļa līksts. Pats šūpulis Baltām Cerībām klāts Un Bērns pašā Sirdī iznēsāts Tādēļ tagad par visu svarīgāks ir Lai Gaismu no Tumsas atkal šķir. Lai tā kā rasa Saulītē kūst Un Varavīksne, lai apņem mūs. Tad Saules atslēgas lejup birs Atslēgsies prāts un atslēgsies Sirds Atslēgts tiks tas, kas aizzēģelēts Atslēgts tiks tas, kas bij turēts Svēts. Pie Svētā kalna, kurā Avots plūst Kājas pašas aizvedīs mūs. Svētkalnā Sirma ābele zied Trejiem ziediem Dievišķiem Trejas laipas un trejas stīgas Aizved pie Jāņa un aizved pie Līgas. Trejas lādes un ceļi treji Pa kuriem aiznes projām Veļi Tumsas skrandas un tumsas māņus – Vecās pasaules netīros sārņus.
Posted on: Sun, 17 Nov 2013 20:12:30 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015