Mūsu sabiedrību pārņem dažādas ķīniešu prakses, piemēram, akupunktūra, akupresūra, cigun, taidzi, fenšui, tuina, kā arī tiek īstenotas japāņu formas – šiacu, reiki un dažādi šo terapijas metožu mūsdienu atvasinājumi. Lai cik atšķirīgi tie arī būtu, tiem ir viena kopīga iezīme – tie visi balstās uz spēku, kas saucas Ci (Ki). Ko mēs zinām par šo Ci, kāds pasaules uzskats tam ir pamatā un vai tam ir kāds sakars ar reliģiju? Šie jautājumi ir svarīgi arī kristiešiem. Ki koncepts. „Ki” („Ci”) ir fundamentāls koncepts Ķīnas kultūrā un filozofijā, un tas veido pamatu reliģiskās domāšanas procesiem daoismā. Daoisma reliģiskajā domāšanā Dao ir neatpazīstams un vārdā nenosaucams visa esošā pirmsākums. Dao un Ki jēdzieni nav savstarpēji šķirami. Pasaules radīšanu šajā kultūrā iztēlojas kā Ki spēcīgu sablīvējumu vai miglainu, dūmakainu aptumšošanos. No šī vienveidīgā stāvokļa konglomerācijas (konglomerācija – apvienošana, savienošana) procesā rodas tas viss, kas veido dzīvību. Arī cilvēka dzīvība tiek uzskatīta par neko vairāk kā Ki konglomerāciju. Kur tas ir, kur ir dzīvība, kur nav – nāve. Viss, kas ir dzīvs, dzīvo vienīgi caur Ki. Dažkārt pēdējos gados Ki vai taidzi tulko kā „enerģijas plūsmu”, „gaisu” vai „elpu”. Daoisms savā būtībā neatzīst Radītāju Dievu, bet tikai vārdā nenosaucamo, kas ieliek Ki spēku taustāmās lietās. „Ki” ir tikai Ķīnas kultūrai un pasaules uzskatam piederošs specifisks jēdziens, kam Rietumu valodās nav precīza tulkojuma. „Ki” jēdziens ir daoisma reliģiskās koncepcijas pamatā. Pr. Klemenns Pilars (Austrija)
Posted on: Tue, 30 Jul 2013 12:27:55 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015