Process, kurš beidzās ne ar ko Viktors AVOTIŅŠ Filozofijas zinātņu doktore Ilze OSTROVSKA intervijā Neatkarīgajai raksturo Latvijas augstākās izglītības sistēmu un augstskolu programmu akreditācijas. - Vai tagad, kad Latvijas augstskolas akreditētas un pārakreditētas, izglītības sistēmā valda skaidrība un kvalitāte? - Pat politiķu, pat to cilvēku vidē, kuri Saeimā balso par augstākās izglītības lietām, man jautā – kas tur īsti notiek? Man pat radusies pārliecība, ka cilvēki, kuriem vajadzētu labi saprast un zināt to, kas ir viņu darbs, ļoti vāji orientējas procesā , kas te pusotra , divu gadu laikā ir risinājies. - Varbūt augstākās izglītības sistēma ir pārskatāma tikai ministrijas ierēdņiem. Atsevišķam profesoram, rektoram tā pārāk komplicēta. - Es domāju, ka akadēmiskie procesa dalībnieki un augstskolu administrācijas sistēmu saprot diezgan labi. Bet – kāpēc cilvēkiem ir tik grūti to saprast? Domāju, tāpēc, ka formāli stāsts ir par vienu lietu, bet būtībā – pavisam par ko citu. Formāli tika teikts (Ķīlis to visu laiku uzsvēra), ka runa ir par kvalitāti. Kāpēc par kvalitāti? Tāpēc, ka darba devēji sūdzas. Nav kvalitatīvu cilvēku, ko pieņemt darbā. Veidojas strukturālais bezdarbs. Acīmredzot uz visu sistēmu, respektīvi – Saeimu, ministriju, atsevišķām augstskolām tiek izdarīts spiediens. Tāpēc sāka runāt par kvalitāti un par reformu nepieciešamību. Šis lozungs tad arī bija pamatā Augstākās Izglītības padomes projektam. Kas ir projekts? Iesākumā, šķiet 2010.gadā, visiem tikai teikts, ka tas ir projekts, kura rezultātā mēs paši izstrādātu akreditāciju kritērijus. Lai augstskolas pašas var sekot līdzi tam, kā viņas strādā. Pēc tam tas tika definēts kā Latvijas augstākās izglītības rīcībpoltikas izvērtēšana. Beigās tas izvērtās par atsevišķu programmu akreditāciju. Saeima te nestāvēja malā. Saeima ir visa šī projekta , kas metodoloģiski ir absolūts „sviests”, līdzdalībniece. Lūdzu ievērot terminu – projekts. Jo patiesībā stāsts ir par augstākās izglītības tirgus sadalīšanu un pārdalīšanu. Visas runas par kvalitāti un par reformām ir domātas projekta ieceru piesegšanai. Respektīvi – var teikt, ka Ķīļa kungs, lai cik pareizi viņš nerunātu, patiesībā lēja ūdeni uz pavisam citām dzirnavām, nekā tās, uz kurām viņš teicās to lejam vai gribēja liet. Es uzskatu, ka tā ir dziļa viņa traģēdija. Jo diemžēl – viens tu neesi karotājs. Un neviena cita ieinteresēta cilvēka apkārt acīmredzot nebija. Otrkārt, kvalitātes un izglītības reformu jautājums šī projekta īstenošanas rezultātā nevarēja tikt atrisināts nekādā gadījumā. Tagad, izņemot atsevišķām programmām, kuras atliktas uz rudeni, viss it kā ir beidzies. Bet, ja teikt, ar ko tas beidzies skaidri un gaiši, tad es sacītu, ka tas beidzies ar sliktākiem rezultātiem, nekā sākās. Respektīvi – objektīvi pienesuma vai labuma no tā visa nav. - Tātad gan starptautisko akreditētāju, gan IZM triecientempa akreditācijai pieaicināto darba augļi nedod iemeslu lietišķiem secinājumiem par sistēmas stāvokli kopumā? - Viss šis process divu gadu garumā manā skatījumā ir beidzies ne ar ko. Gan, ja runājam par kvalitāti, gan, ja runājam par reformām. Un, ja runājam par tirgus pārdali un sadali – pamatā arī ne ar ko. Sāksim ar pārdali. Kāpēc tā bija un ir nepieciešama? Reiz bija veikli zēni ar savu kapitālu, par kuru presē parasti raksta, ka tas ir „nesaprotamas izcelsmes kapitāls”. Trekno gadu laikā, kad studentu pieplūdums bija liels, viņi nopirka vienu, otru, trešo augstāko mācību iestādi. Bet tad studentu skaits sāka dramatiski samazināties, kapitāls atpakaļ nenāca, dividendes nebija. Ko tādos gadījumos darīt? Visiem zināms paņēmiens– reiderisms. Tas nozīmē sagrābt - vairāk vai mazāk likumīgi, vai pat vardarbīgi - citus attiecīgā tirgus objektus, tos apvienot vai slēgt, tādejādi iznīcinot konkurentus. Augstākajā izglītībā kā šī mērķa sasniegšanas instruments var tikt izmantota akreditācija. Tas , pirmkārt, skar privātās Latvijas augstskolas. Taču tā kā valsts augstskolas tirgū praktiski funkcionē kā privātas augstskolas (vidēji 70%-80% līmenī tās pašas finansē savu darbību , 20%-30% tās dotē valsts) tad tirgus pārdalītāji arī no tām kaut ko , domājams, bija iecerējuši „pakampt”. - Tātad – Roberta Ķīļa tēzi: divas trešdaļas augstskolu ir slēdzamas vai reorganizējot apvienojamas, radījušas nevis kvalitātes alkas, bet plēšanās par tirgu? Tā pastāvēja kā reiderisma lozungs? - Tieši tā! Bet es domāju, ka viņš to neapzinājās. 2011. gada augustā, kad bija domājams, ka Ķīļa kungs varētu būt izglītības ministrs mums bija saruna par AIP projektu. Jau projekta sagatavošanas posmā bija pamanāmas indikācijas, ka ļāva prognozēt, ka izglītības kvalitātes paaugstināšanas mērķis nevar tikt sasniegts. Uz jautājumu, ”Kāpēc krīt augstākās izglītības kvalitāte ?” atbilde bija „Tāpēc, ka programmu piedāvājums ir lielāks nekā pieprasījums. Studenti diktē, ko no viņiem vajag prasīt. Jo citādi viņi aiziet uz citu augstskolu.” Droši vien Ķīļa kungs no tā izlobīja – jāsamazina programmas. Bet – visa vēlākā notikumu attīstības gaita apliecina, ka „projekta” rezultātā to izdarīt nebija iespējams. Kāpēc? No valsts pilnībā finansētu Rietumu augstskolu akreditāciju pieredzes pieņemu, ka visai brutāli tika paņemti 64 kritēriji. Nerēķinoties ar konkrētās valsts praksi, ar augstskolu statusu ( valsts vai privāta) , ar programmu attīstības ilgumu - viss tika nonivelēts un samests vienā maisā. Tika uzaicināti ārvalstu eksperti un, saskaņā ar šiem kritērijiem, sākās akreditācija ar mērķi – slēgt zināmu skaitu programmu. Tad Neatkarīgajā tika uzdots slavenais jautājums: kā var akreditēt tie, kas paši nav akreditēti akreditēt? - Bet, ja programmu objektīvi ir par daudz, ja augstākās izglītības tirgus neveicina kvalitāti, vai tiešām šo ekspertu darbu nekā nevarēja likt lietā? - Varēja. Varēja 20 vai 30 procentus augstskolu likvidēt, varēja vēl kādiem 20 vai 30 procentiem dot divu gadu akreditāciju, pārējām teikt, lai turpina strādāt. Varēja, ja vien nebūtu neskaitāmi formāli pārkāpumi, kurus, manuprāt, varētu skatīt arī caur Kriminālkodeksa prizmu. Tie lielākoties jau bijuši aprakstīti presē. Acīmredzot tos atklāja arī „Deloitte Latvija” audits , kura pilnu tekstu nepubliskoja, tikai gala secinājumu žurnālistu atstāstījumā par to, ka materiāli nav izmantojami vērtēšanai. Kāpēc? Iespējams, ka kļūdu dēļ. Piemēram tāpēc, ka starp tiem 64 kritērijiem ir divi, kuri nav attiecināmi akadēmiskām programmām. Tikai profesionālām. Eksperti pareizi raksta – nav attiecināms. Nulle ( vērtējums – viens līdz četri). Piepeši vienā akadēmiskā programmā parādās – četri. Kā var ielikt „četri” pozīcijā akadēmiskai programmai, kas domāta tikai profesionālām programmām? Rodas jautājums – kāpēc citās programmās eksperti varēja pamanīt, ka cipars nav jāliek, bet vienā piepeši nesaprata? . Kāpēc visi komisijas locekļu paraksti ir jaunas , pēdējās lapaspuses augšā? Tas rada aizdomas. Aizdomas pastiprina arī tas, ka naudas trūkuma dēļ, ekspertu uzrakstītos slēdzienus un atzīmes nebija kas ievada datorā. Tāpēc uzaicināja studentus. Protams, katram no viņiem var būt interešu konflikts. Es nesaku, ka viņi tā darīja, bet principā viņiem bija iespējas savas programmas „uzfrišināt”, bet konkurējošām programmām salikt vērtējumu pēc saviem ieskatiem. Cenšoties uzzināt, kā tas var būt, ka vērtējumi ir tik neatbilstoši jau no formālā viedokļa, saņēmu skaidrojumu: programmatūra datorā brīžiem sabojājās. Bet, sakiet man lūdzu, kāpēc tas dators sabojājās par sliktu vienām programmām, bet par labu citām programmām? Es pat sāku priecāties, ka mums šeit Latvijā smadzenes tomēr vēl ir vietā. Jo, salīdzinot ar latviešu ģeniālo izdomu, Snoudens ir zīdainis. Kāpēc gan strīdēties par ekspertu slēdzieniem, ja var likt lietā atziņu: nav svarīgi, ko raksta eksperts, svarīgi, ko ievada datorā. - Eksperti taču var šīs lietas kontrolēt. - Ja ekspertiem dienā bija jāizvērtē 6,5 programmas, pa kuru laiku viņi kontrolēs, pētīs, kas tur ievadīts? Ne mana cūka, ne mana druva. Saņēma savus 205 latus dienā un – sveiki! Un tad vēl AIP pārstāvji teica: grūti dabūt ekspertus, jo tie pieraduši pie 400 latiem dienā. Turklāt, ja jau gribēja izvērtēt visas programmas valstī ( starp citu, no AIP vērtēšanas augstskolu programmas varēja atteikties, tas nebija obligāts pasākums) tad, lai izvērtētu vairāk kā 900 programmas, manuprāt, ir nepieciešami nevis divi gadi , bet trīs līdz pieci gadi. Un nevis viens miljons , bet trīs līdz pieci miljoni. Kā minimums. - Taču divas akreditācijas faktiski vienā gadā varam atļauties. Ko vērta viena, ko otra? 2012. gada 29. septembrī tika pieņemti Ministru Kabineta noteikumi, saskaņā ar kuriem turpmāk tiks veiktas akreditācijas. Pēdējās IZM akreditācijas materiālus loģiski, ka vajadzēja vaidot saskaņā ar jaunajiem noteikumiem.. Tomēr tas nozīmē trīs, četrus mēnešus intensīva darba, jo prasības atšķiras no AIP „projekta” prasībām. . Piedevām tagad ir atļauts materiālus iesniegt latviešu valodā, bet AIP prasīja materiālus tikai angļu valodā. Augstskolas bija neapmierinātas, sacēlās liela brēka. Ministrija, redzot, ka viss salaists galīgā „ grīstē” , pārakreditēja tās programmas, kurām bija skaidri divi gadi, bezmaz vai automātiski uz sešiem gadiem un neprasīja papildus naudu. Lai nebūtu brēkas. Bet, kur divi gadi bija apšaubāmi ( daudzi kritēriji vērtēti ar atzīmi „2”) , ministrija teica: maksājiet un ejiet caur akreditācijai vēlreiz, ja gribat sešus gadus. Bet ja nu tie zemie vērtējumi bija kompjūtera programmas „kļūdainās darbības” rezultāts? Atbildes nav. Abas akreditācijas vērtēja kvalitāti, resursus, ilgtspējību un sadarbību. - Bet AIP pārmeta Ķīlim, ka viņš redzējis tikai kvalitāti. - Te tad ir jājautā , vai vispār akreditācijas procesa laikā var noteikt studiju procesa kvalitāti tā , lai droši varētu pateikt, ka diplomu saņēmušie speciālisti būs konkurētspējīgi darba tirgū? Ārzemju speciālistu , kuri strādā ārzemju firmās un pelna, braukājot pa Eiropu vai pasauli akreditēdami programmas, viedoklis neformālā sarunā bija , ka tas nav iespējams. Var nedaudz fiksēt menedžmenta kvalitāti. Un lietvedību. To, kā ir uzrakstīti papīri, taču ne ko daudz vairāk. - Tad rodas jautājums – vai ir vietējo kritēriju summa, sistēma, kas fiksē un kontrolē kvalitāti? - Protams, ja profesionāls akreditētājs katru mēnesi pēta pietiekami lielu skaitu programmu, tad ar uztrenētu aci viņš redzi, kur programmā sarakstītas galīgas muļķības. Bet smalki visu izsvērt, balstoties pašvērtējumos, nevar. Tāpēc tagad tik ļoti pieķeras kritērijam – vai pēc augstskolas beigšanas studenti var dabūt darbu vai nevar. Bet - arī te ir daudz un dažādi faktori, kuri ietekmē cilvēka iespējas darba tirgū konkrētās specialitātēs. Kritērijs – nestrādā specialitātē. Bet – kas par to atbildīgs? Vai ne tie, kuri, piemēram, proponē inženierprogrammu paplašināšanu un attīstību valstī ar mazattīstītu industriālo ražošanu? Jautājums par atbildību arī ir ārkārtīgi interesants mūsu valstī. Vai konflikts starp ministriju un AIP visos šajos jautājumos nebija tāpēc, ka ir izveidojusies ļoti būtiska nobīde abu institūciju funkcijās? Vai AIP nebūtu jābūt sabiedriskai organizācijai, kuras uzdevums ir kontrolēt, kā valsts īsteno augstākās izglītības politiku no sabiedrības interešu viedokļa? Vai tai nebūtu jābūt sabiedrības ruporam? Bet tai vietā AIP uzstājas kā izpildvaras institūcija, kura dala naudu un gribēja pārņemt savā ziņā arī akreditāciju. Jautājums – kam ir vajadzīga šāda AIP? Atbilde – augstskolām. AIP ir kļuvusi par augstskolu varas ruporu, par rektoru pievadķēžu orgānu. Līdzīgi kā savulaik kompartijai tādas bija arodbiedrības un DOSAF. Savukārt IZM ir kļuvusi par „peramo zēnu”, kuram jāatbild par AIP darbības sekām, jātīra AIP „piededzinātie katliņi”. Kāpēc ir izveidojusies šī situācija? Kā IZM to ir pieļāvusi ? Un kur skatās Saeima? Atbilde ir vienkārša. Mūziku pasūta tie, kuri par to maksā . Pieņemu , ka situācijā , kad valsts augstskolām pašām ir jāpelna nauda, lai izdzīvotu, bet tai pat laikā tām ir jābūt valsts nevis privātajām augstskolām, ir notikusi ne tikai nerakstīta , bet pat vārdos varbūt neizteikta vienošanās, ka lēmumu pieņemšanas vara tiek neformāli nodota augstskolu rokās un īstenota caur AIP . Arī IZM tas visu laku ir apmierinājis, jo galvenais ir, lai augstskolas neprasa finansējumu, nesaceļ studentus, pasniedzējus , viņu vecākus, neiziet augstākās izglītības jautājumu risināt ielās. Līdzsvaru nojauca Ķīlis, vienlaicīgi proponējot projektus, saskaņā ar kuriem augstākās izglītības finansējumam ir pilnībā bija jāpāriet atsevišķu indivīdu ziņā un tai pat laika mudinot augstskolas orientēties uz augstām vietām starptautiskos reitingos. Vienā ziņā viņam ir taisnība: ja finansējums ir tik mazs, cik tas valsts augstskolām ir bijis, tā ir zemē nosviesta nauda. Ar to kvalitatīvas studijas nodrošināt nevar . Bet tas nenozīmē, ka valsts finansējums ir jālikvidē kā tāds. Divdesmit gadus augstākās izglītības politika kā tāda – ar noteiktu mērķi, ar noteiktiem uzdevumiem un funkcijām – Latvijā nav tikusi īstenota. Viss gājis pašplūsmā. Bijis tik, cik augstskolu rektori savas sirdsapziņas un arī lielā atalgojuma vadīti strādājuši. - Tad tāpēc vairāku augstskolu rektori uzskata, ka vajadzētu radīt sistēmu, kura regulē sevi pati. - Tas tā tiek nosaukts. Es dekodēju – radīt sistēmu, kurā mēs regulēsim. Rektori. - Tostarp gan AIP, gan IZM pārstāvji ir teikuši, ka vēlas atrast kopīgu redzējumu. - Bet, kam vajadzīgas divas instances, kuras meklē kopīgu redzējumu? Nav vajadzīgas. Esmu ministrijas pusē. Galu galā tā ir institūcija, kuras vadītāju bieži ievēl tauta kā deputātu un tautas vēlēti pārstāvji – deputāti ievēl kā ministru. Un tai ir jābūt atbildīgai tautas priekšā. - Kā turpmāk veikt akreditāciju? Ļaut, lai katra augstskola pati izvēlas akreditētu akreditētāju? - Domāju, ka tas nav pareizi. Kvalitāti akreditācija noteikt pilnībā nevar. Jāsāk ir pavisam ar ko citu. Nekas nemainīsies, ja tiks veiktas tikai strukturālas, bet ne sistēmiskas izmaiņas. Ja mainīs tikai spēles noteikumus, nevis pašu spēli. Tagad grib spēlei Cirks mainīt spēles noteikumus. Respektīvi – ja gāja pa lauvu uz augšu un slīdēja lejā pa ēzeli, tad tagad būs otrādi. Ar to nepietiks. Jābūt sistēmiskām izmaiņām. Ko tas nozīmē. Manā skatījumā tādā mazā un nabadzīgā valstī kā mūsējā, pirmkārt, jāsāk ar to, ka valsts augstskolas jāpadara par patiesām valsts augstskolām. Tagad tās ir bez naudas pusbadā atstātas bārenītes, kuras pašas meklē naudu, kā nu tikai var un prot. Tostarp uz augstskolu pasniedzēju algu rēķina. Valsts mazliet naudiņu piemet , bet ar to tikai kropļo izglītības tirgu. Jo tirgus ir kopīgs. Šeit mēs ar Ķīli esam pretējās domās. Latvijā jauni cilvēki nav tik maksātspējīgi, lai apmaksātu savas studijas pilnībā. Lai ņemtu kredītus, riskētu un pēc tam domātu, kā tos kredītus atmaksāt. ASV, starp citu, 50% no neapmaksātajiem kredītiem ir studiju kredīti. Sistēmiskā līmenī valstij jānosaka konkrēts studentu skaits katrā specialitātē – cik valstij vajag. Pašlaik to nevar noteikt jau piecpadsmit gadus. Lai arī jebkurš pieredzējis programmas vadītājs, ja vien būs godīgs, pateiks, cik no viņa studentiem katru gadu, būs tautsaimniecībai vajadzīgi. Otrkārt, noteikt vidējās Eiropas mācību izmaksas katrā specialitātē un nodrošināt tās valsts augstskolās ar pilnu finansējumu. Treškārt, samērot pasniedzēju algas ar Eiropas vidējo līmeni. Bez kvalitatīviem rekrutantiem no Eiropas, kuri atbrauks tāpēc, ka algā viņi šeit nezaudē, bet varbūt pat iegūst, mēs neiztiksim. Ja gribam nodrošināt kvalitāti, protams. Vārdu sakot – jāsaved kārtībā valsts augstskolas. Tikai valsts finansējums. Tikai noteikts skaits studentu. Lai nebūtu pārprodukcijas un arī lai nepietrūktu speciālistu. Par pietrūkšanu nav ko uztraukties, jo ir taču privātās augstskolas. Jāsakārto valsts augstskolu finansējums un jāsakārto pasniedzēju alga. Es domāju, ka ar to būtu jāsāk. - Vai tad ministrija tagad neregulē pasniedzēju atalgojumu? - Jā, ministrija arī tagad nosaka pasniedzēju finansējumu un slodzi . Cik jāsaņem profesoram par pilnu slodzi, cik citam. Ir noteikts kopējs stundu skaits katrai slodzei, taču sistēmiski neviens pašlaik neseko līdzi tam, kā augstskolas veido šo kopējo slodzes stundu skaitu. Vienā augstskolā slodzes stundas nozīmē semestrī nolasītus trīs kursus, citā slodzei vajag piecus. Par vienu kursa darbu pasniedzējam var dot 10 stundas, var dot 1,75. Tas nav noteikts. Sanāk, ka pildot vienu un to pašu formālo slodzi vienā augstskolā var būt divreiz lielāka reālā slodze nekā citā. - Tātad – jūs ierosināt, lai valsts augstskolas apgādā darba tirgum nepieciešamo minimumu, bet privātās sedz svārstības? - Ja valsts uz vienu studentu dos Eiropas vidējo finansējumu un nosaka pasniedzēju atalgojumu samērojamu ar atalgojumu Eiropā , tas nozīmē, ka kaut kam līdzīgam jāparādās arī privātajās augstskolās. Citādi tās nevarēs izdzīvot. Sāksies vai nu privāto apvienošanās vai slēgšana. Nonāksim pie tā rezultāta, par kuru sapņoja Ķīlis. Divas trešdaļas augstskolu pazudīs. Ticiet man! Bez lielām sāpēm. Saprotot, ka ūdens smeļas mutē šā vai tā, apvienotos arī valsts augstskolas. Jo pie noteikta pasniedzēju skaita ir jābūt noteiktam studentu skaitam. Tā būtu loģiska augstākās izglītības politikas īstenošana. Tas ir tas, ko Ķīlim vajadzēja darīt. Uzstādījums Ķīlim bija pareizs. Bet veids, kā viņš to mēģināja sasniegt, bija pilnīgi aplams. Viņš ar represīvām metodēm gribēja panākt, lai AIP projekta ietvaros tiktu izdarīts neizdarāmais. - Man šķiet, ka AIP pārstāvji teica: Ķīlis gribēja sagraut augstākās izglītības sistēmu… - Es teikšu tā: sagraut var skaistu XIX gadsimta celtni. Bet, ja gribi sagraut bomžu nometni, tad tas nav iespējams. Nekad. Bomži, pirmkārt, atradīs iespēju aizstāvēt savu teritoriju līdz beidzamajam. Un – viņi atradīs iespēju, kā saglabāt savu esamību šajā teritorijā mūžīgi, ja vien kaut kas nemainīsies kardināli. Ja nesāksies karš, vai tajā vietā nenolems būvēt kaut ko lielu. Bet arī tad viņiem vajadzēs ierādīt citu vietu. Ar to es gribu sacīt: ja sistēma ir novesta līdz galēji degradētam līmenim, tad šo līmeni vairs nav iespējams sagraut. Ne tāpēc, ka nebūtu vēl kas zemāks – nogalināt var vienmēr, bet tāpēc, ka pūles sagraut šādu sistēmu izmaksātu pārāk dārgi. Ar to es nedomāju, ka augstākā izglītība Latvijā ir totāli degradēta. Ar to es domāju, ka Ķīlim sagraut sistēmu pie esošajiem spēles noteikumiem nebija ne vismazāko izredžu. Ko apstiprina arī visa lielā trača rezultāts. Stāvokli mainīt var sistēmiskas izmaiņas. Tad, kad būs pilns finansējums visām nepieciešamajām funkcijām valsts augstskolās, tad arī varēs prasīt, lai šīs augstskolas dod kvalitāti. Bet ar prasībām vien būs par maz. Latviešiem un arī krieviem, kas dzīvo Latvijā, augstākā izglītība tradicionāli bijusi atslēga uz citu sociālo telpu, uz citu sociālo vidi. Uz citu dzīvi. Nevis tirdzniecība vai uzņēmējdarbība, bet – izglītība. Vismaz simts gadus. Augstskolu finansējumam jābūt tādam, lai šī atslēga patiešām darbojas. Bet Ķīlis, izmantojot tā saucamo AIP projektu, gribēja samazināt spēlētāju skaitu tirgū. Savukārt es te uzzīmēju, kā spēlētāju skaits, izmantojot tirgus mehānismus, saruks bez represijām. Pats galvenais – iezīmēt ceļu. - Jūsu sacītais rosina dīvainu jautājumu – kāds patlaban ir augstākās izglītības mērķis Latvijā? - Nopelnīt naudu. Simtprocentīgi. - Tikai pašmērķis? - Tikai. Cita nav. Tāpēc, ka divdesmit gadus nav bijis uzstādījuma arī no valsts puses. Iepriekšējais akreditācijas kantoris – Augstākās izglītības kvalitātes novērtēšanas centrs – nebija valsts, tas bija tāds kā privāts kantoris, bizness, kura īpašnieki bija atsevišķas universitātes. No kurienes tad mums tās 900 programmas? Tās radās tāpēc, ka visi zināja – visi nāks akreditēties ik pa diviem vai sešiem gadiem. Bija shēma – bakalauriem dot sešus, jo citādi studenti nenāks. Neriskēs, ja akreditācija būs tikai uz diviem gadiem. Maģistriem – divus. Šitā shēmiņa, ja vien nebija kas ārkārtējs, strādāja labi un augstskolas pelnīja naudu. Bet, ja es esmu šī kantora īpašnieks, vai man nav interešu konflikta? Šobrīd, kā jau teicu, notiek cīņa par augstākās izglītības tirgus sadali un pārdali. Pietrūkst patiesas ieinteresētības izglītības kvalitātē. Un – diemžēl – ir vērojama bezatbildība un neprofesionālisms visos izglītības sistēmas vadības līmeņos. - Negribas laist jūs projām bez pāris jautājumiem par politiku. Kāda būs Latvijas politiskā ainava pirms Saeimas vēlēšanām? - Pagaidām to ir grūti pateikt. Jo ir ļoti daudz mainīgo lielumu. Politiskā sistēma mums ir nestabila no laika gala. Tāpēc ir ļoti daudz faktoru, kas var nospēlēt savu lomu negaidīti. Otra lieta. Nezinu, ciktāl to var attiecināt uz politisko sistēmu, bet, manuprāt, te visi ir noguruši. Līdz ar to – nevēlēšanās neko darīt. Un, ja ir nevēlēšanās neko darīt, rodas bīstama situācija. Tukšajā telpā var parādīties agresīvie un neapdomīgie. Jo prātīgie un racionālie, ja tādi vispār vēl ir, ir paguruši. Es domāju, ka laikā tuvās 10. un 11. Saeimas vēlēšanas prasīja ne tikai papildus resursus, bet bija arī sitiens, kas ielauza politiskās sistēmas mugurkaulu. No tās funkcionēšanas viedokļa. Vēl viena lieta, ko vajadzētu ņemt vērā ir eksternālais faktors. Tad, kad ir pagurums, ārējie faktori sāk spēlēt lielāku lomu. Mēs skatāmies – kurš pateiks ko priekšā, kurš iedos kādu naudu, kurš dos zināmu drošību. Visam pamatā tomēr ir drošība. Finansiālā. Arī politiskā. Šoreiz nav runa par militāro. Likās, ka ar gadiem jāizaug pašpietiekamībai, spējai pašiem pieņemt lēmumus. Situācijai, kad rīkojumi no centra nav noteicoši. Bet, vērojot, kas notiek, tāda pārliecība nerodas. - Ko no šodienas teikt par Tautas fronti? - Skatoties, kas ir teicējs. Ja teicējs atrodas desmit tūkstoš kilometru attālumā no Latvijas, tad viņš teiks, ka tā bija revolūcija no augšas un Tautas fronte ideāli pieslēdzās, lai īstenotu šo projektu. Es arī to saku, jo zinu, kā tas tehniski notika. Bet, ja teicējs ir tuvumā, tad viņš teiks, ka tautas masu līmenī ļoti īsā periodā tika sasniegta zināma pašatbrīvošanās, pašizpausme, spēja konsolidēties. Daudzi cilvēki pieslēdzās nevis tāpēc, ka „augšas taisīja revolūciju”, bet tāpēc, ka viņi juta – tagad vai nekad. Apgalvot ko citu būtu noziegums. Tas bija patiesi, tas bija īsti no ļoti ļoti daudzu cilvēku puses. Varbūt tikai ļoti nedaudzi saprata spēles noteikumus kādā citā līmenī. Bet šie, teiksim, eksternālo spēlētāju mērķi nekad netiktu īstenoti, ja tajā brīdī tie nesakristu ar tautas mērķiem. - Ja tik daudz eksternālā, kas šodien nosaka Latvijas dienas kārtību? - Ir tāds teiciens: ja tauta zinātu, cik lielā mērā tautai būtiski lēmumi tiek pieņemti sagadīšanās rezultātā, tad tautai būtu bail dzīvot. Ja pie mums notiek neparedzēti, nesaprotami notikumi, tad tāpēc, ka kāds nav laicīgi pievērsis uzmanību būtiskām lietām. Visi to zina, ka ir austrumu ietekme. Ir ASV ietekme. Ir Rietumeiropas ietekme. Respektīvi – intereses. Bet – tas ir dabiski, ka šīs intereses ir. Taču, vērojot, kas notiek, var teikt , ka ir vēl ceturtās intereses. Un tās nav Latvijas intereses. Tās ir pārnacionālās organizētās noziedzības intereses. Diemžēl Latvijā šīs intereses nez kāpēc beigu beigās ir tās, kuras tiek apmierinātas vislabāk. Pret organizēto noziedzību sacēlās Zatlera komanda. Atdalījās seši cilvēki. Un nobruka viss, kas bija plānots. Bet – to sešu noskaņojums neparādījās ievēlēšanas brīdī. Viņi tika iebīdīti pirms tam. Sazvērestības ēzeļa ausis te taču lien laukā pa visiem caurumiem. Ekonomikā tas parādās vēl vairāk. Reketieri treniņbiksēs vairs neskraida ievākdami naudu no kioskiem. Tas pats tiek īstenots citādi. Taču zināmā mērā situāciju arvien balsta tā laika lozungs: „Ja nepaņemsim mēs, paņems citi”. Šī atziņa, manuprāt, rod atbalstu Latvijas politiķu vidē. Līdz ar to šīs intereses tiek uztvertas kā Latvijas intereses, par kurām nekad nerunā. - Kāda iekārta šodien Latvijā? Formāli tas ir skaidrs. Citu vārdu nedrīkst nemaz teikt. Taču pāreja uz konsolidētu demokrātiju mums, protams, ir aizkavējusies. Tā bijusi ļoti lēna. No otras puses – ja mēs pēc desmit gadiem sasniegtu formālo vidējo Eiropas kopprodukta līmeni per capita , labklājības līmenis augtu objektīvi, tad domāju, ka arī šie jautājumi risinātos. Tie ir kompleksi. Ja ekonomika ir nedroša, slidena, tad tas atsaucas arī uz cilvēku spēju līdzdarboties politikā, uzmanīt politiķus. Mēs vienkārši aizbraucam. Te nonākam pie vidusšķiras lomas. Ja nav vidusšķiras ar stabilu finansiālo bāzi, tad nevar būt konsolidēta demokrātija.
Posted on: Mon, 29 Jul 2013 14:11:39 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015