Sen, senos laikos čomam bija mašīna. Citroen. Bļactvo, ne mašīna, protams, taču pārdevām kā mašīnu. Īpatnēju, taču mašīnu. Iegādāja viņš šo franču autobūves brīnumu, manuprāt, atrodoties bērna prātā - pavei, kā cilājas, hohohooo... Uzziņai - daudziem Citroen izstrādājumiem ir regulējams klīrenss - nospied podziņu un mašīna paceļas vai nolaižas. Kādu pusgadu papriecājies, šīs pašas pajebācijas dēļ viņš arī nolēma no mašīnas atbrīvoties - tur kaut kas sagāja sviestā un mašīna kļuva cieta kā koka rati un bedrēs lēkāja kā sienāzis. Kādā saulainā rītā viņš man zvana - "Klausies, man te viens par citronu zvanīja..." Citos apstākļos tas noteikti nebūtu nekas īpašs, taču Citroen pircējs ir tikpat bieža parādība, kā Haleja komēta – tāpēc īpaši aizsargājams un iekļaujams Sarkanajā grāmatā ar trekniem zelta burtiem. Apziņa, ka otra pircēja var nebūt, man uzreiz liek mainīt visus dienas plānus un palīdzēt draugam. Uz CSDD, kur bija norunāta mašīnas apskate, braucam kopā, taču es izkāpju nedaudz ātrāk. Sēžu, tātad, uz soliņa, svilpoju. Pēc minūtēm piecpadsmit saņemu pīkstienu telefonā, uzrotu piedurknes, izberzēju acis – ir laiks, sākam. Zvanu atpakaļ savam bērnības draugam un, kā mums tas nereti līdzīgās situācijās gadās, uzrunāju viņu uz Jūs – “Labdien, es Jums te sakarā ar sludinājumu… Ahā… Ak, tā… ..es tieši netālu tagad esmu… Nu, vēl jau nav nopirkta, vai ne? Varbūt es varu… Jā, labi, pēc piecām minūtēm būšu.” Pēc piecām minūtēm es sarokojos ar auto pārdevēju, kuru, protams, redzu pirmo reizi mūžā. Seko īsa ievadruna, kurā viņš paskaidro, ka pirms manis piezvanījis, lūk, šis cienītais interesents, tāpēc pirmā roka, neskatoties uz neko, būs viņam. Es džentlmeniski neiebilstu un jau pēc brīža mēs visi jaukā trijotnē uzsākam mašīnas pārbaudi gaitā. Stūrē, saprotams, cienītais interesents. Es sēžu aizmugurē. Esmu paspējis uzpīkstināt citam čomam un, tikko esam pagriezuši uz Bauskas ielu, viņš man zvana. Ceļu negribīgi, atvainodamies par to mašīnā esošajiem – “Hallo… Jā, saulīt, tieši tagad skatos… Nē, ne hondu, citu… Hondu es redzēju jau, jā, pilnīgs mēsls bija, bildē smuka, dzīvē Staļingrada… Nevajag Tev tādu…. …tagad, tagad es citronā sēžu… atceries, man tāda bija, kad iepazināmies… jā, jā, tieši identiska… nu, neko, redzēs, klausies, es Tev atzvanīšu..” Pēc sarunas esmu ne tikai nostiprinājis savu interesi, bet mašīnā ir kļuvis arī par vienu Citroen speciālistu vairāk. Mana iepriekšējā pieredze lieti noder brīdī, kad cienītais interesents ir pamanījis, ka šī konkrētā mašīna mēdz palekties – “Tas tā normāli?” – un jautājoši skatās pārmaiņus te uz pārdevēju, te, spogulī, uz mani – kā speciālistu. Saprotot, ka tagad vai nekad, abi iebetonējam sejas vaibstus, it kā norādot uz jautājuma absurdumu. Čoms ir pielaidīgāks un īslaicīgs godīguma uzplaiksnījums rezultējas tikko manāmā plecu raustīšanā. Man, sēžot aizmugurē, ir nedaudz vieglāk – “Nu… Man bija šitāda… Jā, diezgan pacieta, tāda sportiska, jā…” Esam tikuši līdz Mūkusalas aplim, kad, pēc īsas murmināšanas priekšpusē, mans čoms pagriežas un paziņo skaņā, labi nostādītā balsī, turklāt, papildus emociju gammai vēl arī sagriežot acābolus sava degungala virzienā – “Diemžēl, man Jums jāatsaka, jo cilvēks tikko pateica, ka pērk.” Īss atvadu zvans čomam – draudzenei, lai pateiktu, ka arī ar Citroenu viņa nebrauks, veiksmes vēlējumi jaunajam īpašniekam un tas arī viss. Vēl tikai, kāpjot ārā no mašīnas, man no kabatas izkrīt daži karmas graudi, kurus tūdaļ aprij balodis.
Posted on: Wed, 18 Sep 2013 15:30:19 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015