Svētība vai nē... Šķiet, ka Latvijā šajās dienās ikviens ir iegrimis kādās pārdomās, iekšējās neizprotamās sajūtās...šķiet visa dzīve rit pieklusinātā, it kā palēninātā režīmā... Es sevī pārdomāju stāstu, ko parasti stāstu savos semināros: Reiz kādā ciemā dzīvoja vecs vīrs. Ne bagāts, ne nabags, bet daudzi viņu apskauda, jo viņam piederēja neredzēti skaists balts zirgs, skaistākais un ātrākais ne tikai ciemā, bet visā valstī. Valsts bagātie Vecajam Vīram piedāvāja lielu naudu, lai viņš zirgu pārdotu, pats karalis solīja par šo dzīvnieku naudu, muižu un zemi - bet Vecais Vīrs visiem atteica: Šis Zirgs ir mans draugs. Kā lai pārdodu savu draugu? Kādu rītu Baltais Zirgs no staļļa bija pazudis. Ciema iedzīvotāji sapulcējās, un cits caur citu klaigāja: Tu muļķa vecais vīrs! Mēs tev teicām, ka kādu dienu tavu zirgu nozags! Labāk būtu pārdevis! Kāda nelaime! Bet Vecais Vīrs atbildēja: Viss, ko jūs sakāt, ir tikai jūsu spriedumi. Patiesībā - vienkārši Zirga nav stallī. Vai tā ir nelaime, vai svētība, mēs nezinām, jo tas, ko redzam, ir tikai fragments. Neviens nezina, kas sekos. Ļaudis Veco Vīru izsmēja, nosauca par jukušo dīvaini, un izklīda, nosodoši un ar nožēlu šūpodami galvas. Pagāja nedēļa, un pēkšņi vienā rītā Vecā Vīra brīnumskaistais Baltais Zirgs bija atgriezies - un atvedis sev līdz vēl divpadsmit savvaļas zirgus. Ciema iedzīvotāji atkal saskrēja, brīnījās, un teica: Jā, vecais, tev bija taisnība..tā izrādījās laime, nevis nelaime. Vecais Vīrs pasmaidīja un atbildēja: Atkal jūs izsakat savus spriedumus. Vienkārši ir tā, ka Zirgs ir atgriezies. Kas zina, vai tā ir svētība, vai nav, tas ir tikai fragments, ko redzam tagad. Ļaudis neizpratnē izklīda, atkal sačukstoties, kāds vecais vīrs dīvainis - viņam nākuši klāt divpadsmit brīnišķīgi, izturīgi zirgi, un vēl viņa Baltais Zirgs ir atpakaļ.. Vecajam vīram bija viens vienīgs Dēls, un tas sāka zirgus apmācīt. Kādu dienu Dēls nokrita no viena no savvaļas zirgiem, un salauza abas kājas. Atkal sapulcējās ciema ļaudis, un sprieda: Jā, vecais, tev tomēr bija taisnība - tavs dēls bija vienīgais tavs palīgs, un tagad viņš nevar paiet.. Vecais Vīrs atkal tiem atbildēja: Jūs esat kā apsēsti ar saviem spriedumiem. Mans Dēls vienkārši ir salauzis kājas, tas ir tikai fragments, ko redzam. Nezinam, vai tā ir nelaime, vai nav. Pēc nedēļas zemē izcēlās karš, ciemā ieradās armijas vīri, un visus jaunos vīriešus piespiedu kārtā iesauca armijā. Vecā vīra Dēls palika mājās, jo viņam bija lauztas abas kājas. Ciema ļaudis raudāja, un teica Vecajam Vīram: Tev atkal izrādījās taisnība - tavs Dēls kaut nevar paiet, bet ir mājās, pie tevis. Mūsu dēli nu ir prom uz neatgriešanos. Un šī bija Vecā Vīra atbilde ļaudīm: Kādēļ jūs spītīgi nebeidzat izteikt savus spriedumus? Neviens to nezina. Sakiet vienkārši, ka jūsu dēli ir iesaukti armijā, bet mans Dēls nav iesaukts. Tikai Dievs, tikai Visums zina, vai tā būs svētība, vai nē. Manī raisās pārdomas par to vai šoreiz viss ir uz labu (kā es parasti saku), ko šādā situācijā, šķiet, būtu nevietā teikt. Un tomēr... lai gan katru dienu Latvijā un pasaulē mirst daudz cilvēku, šis gadījums ir citāds. To, vai šī situācija konkrēto cilvēku dzīvēm un mūsu, līdzi jūtošo sirdīm nāks par labu, vai sliktu, rādīs laiks, tomēr mana sirds sajūta saka, ka tas tiešām būs uz labu, un jau drīz. Es jūtu, ka šis smagais pārdzīvojums šoreiz patiešām daudzu cilvēku sirdīs atvērs to Patieso Būtību, kas ir mīlestības un labestības pilna, kas ir Tīra, Dzidra un Balta. Vienīgais, ko mēs citiem esam parādā, ir MĪLESTĪBA. Saskaroties ar pēkšņas nāves situācijām, vienīgais, par ko sev pārmetam - kāpēc šorīt atvadoties viņu neapskāvu, nenovēlēju labu dienu, nepateicu cik ļoti mīlu? Nekad mēs sev nepārmetam to, kāpēc nenopirkām viņam(viņai) uz dzimšanas dienu solīto dārgo pulksteni vai gredzenu ar briljantiem. Tas paliek mazsvarīgs...un tam vienmēr būtu jābūt tālajā otrajā plānā. Es jūtu un ticu, ka šis beidzot ir brīdis, kad vienlaicīgi liela daļa tautas sāks izprast dzīves patiesās vērtības, ka tās vairs nebūs ar karotīti mutē jāieliek, jo sirds pati tās uzrādīs. Šajās dienās pavisam dabiski pār lūpām nāk pateicības vārdi - gan par sagaidīto jauno rītu, gan dienišķo maizi, gan mīļajiem, kuri ir līdzās. Un tik ļoti gribas visus apskaut un samīļot... Bet manī ir vēl kāds īpašs aicinājums ikvienam šo rindiņu lasītājam: Tuvojas Ziemassvētki, kas ir mīlestības un gaišuma piepildīts laiks. Izvēlies šajos svētkos nepadoties komercijai un uzbāzīgām reklāmām, tērējot lielas naudas summas dārgām un skaistām dāvanām. Nolem par dāvanu kļūt pats:) Apciemo visus savus mīļos, velti viņiem savu laiku, aprunāšanos, apskāvienus, priecējošus vārdus, bet ja nu tomēr nekādi bez dāvanām - tad lai tās ir tevis paša saceptas piparkūkas, paša darināti eglīšu rotājumi, paša zīmēta svētku kartiņa, pašsacerēts dzejolis...kaut kas radīts no sirds tieši šim cilvēkam! Lai viens otru iedvesmotu radošam dāvanu gatavošanas laikam, aicinu ikvienu iesūtīt savus ieteikumus jauku dāvaniņu pagatavošanai (vēlams, lai pats to būtu darinājis, nevis tikai izkopējis paraugu no interneta). Sūti video vai foto ar aprakstu uz e-pastu [email protected] un gaidīsim svētkus ar prieku sirdī, kopīgi un no sirds darinot patiešām mīļas un vērtīgas dāvaniņas! Visi ieteikumi tiks publicēti Panākumu darbnīcas lapā, taču, ja kādam ir vēlme šādu sirds dāvanu darbnīcu kopā ar mani realizēt arī klātienē Rīgā, kopīgiem spēkiem to noteikti varam paveikt! Mēs šobrīd redzam tikai fragmentu no kāda lielāka notikuma... taču viss turpmākais ir atkarīgs no mums. Sniegsim viens otram to dārgāko un vērtīgāko, kas mums katram ir - savu MĪLESTĪBU. Tad pasaule mums atbildēs ar to pašu...un tā patiešām būs svētība. Laura Ločmele
Posted on: Sun, 24 Nov 2013 07:58:10 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015