Tu iesi uz darbu un piepeši tev garām steigsies bērnu bars ar skolas somām - viņi trieks tevi nost no kājām un ikreiz, lai kurp tu pagrieztos, būs tev priekšā. Tad tu atcerēsies, ka sācies mācību gads un, tātad, ir rudens. Tu pacelsi acis augstāk un pamanīsi, ka, patiešām, uz kokiem gandrīz vairs nav lapu. Tu paskatīsies zem kājām, kur tās visas čaukstēs dzeltenas un, aizmirsis par darbu, aiziesi līdz parkam. Kaut kur, no jau vairs neredzamo bērnu bara joprojām plūdīs smarža, kuru ar novēlošanos identificēsi kā nesen ne pārāk labi nokrāsotu sienu - grīdu - galdu smaržu. Pēc tam tu par to visu aizmirsīsi, kā esi to darījis jau sen un daudz reižu. Rudeni nomainīs ziema, bet arī par to tu aizmirsīsi un gaidīsi kaut ko pie loga, iesi pēc pensijas un piktosies par kaut ko pie avīžu kioska. Tad pienāks rīts, kad pasaule pamodīsies bez tevis. Tu būsi nogulējis. Kaut kādi cilvēki apraks tevi, pielīdzinās zemi un ies ēst rasolu. Par to, ka tas saucās "dabiskais cikls" jums - gan viņiem, gan, vēl jo vairāk tev - būs pilnīgi vienalga. Jo jebko var nosaukt jebkā - viss, ko esam tā centušies definēt, jebkurš nosaukums jau pasen ir zaudējis pilnīgi jebkādu nozīmi. Bet tas nekas. Nopietni, tas nekas. Jo pa īstam svarīgs ir tikai tas, ko neviens no mums nekad nekādos vārdos neietērps. Visi, kas ir gana talantīgi, lai vienkārši to izdarītu bez sajēgas par to, ka ir to izdarījuši parasti aiziet, pirms tas izdarīts, ap gadiem 28. Tie, kas ir gana gudri, lai to izdarītu ar sapratni par izdarīto, dzīvo līdz nepiedodami sirmam vecumam rakstot traktātus par to, cik viss ir slikti un mazvērtīgi. To sauc par "balansu". Tas ir gandrīz kā "dabiskais cikls", tikai vēl nedaudz dumjāk. Citreiz tiek lietots arī Indāna ieviests termins - "faking bezspēcība", bet tas jau ir tā margināli.
Posted on: Sat, 31 Aug 2013 05:45:07 +0000