Un es viņam jautāju:” Nu kā tā varēja sagadīties, ka mēs atkal nokritām tik zemu?” Viņš neko neatbild. Viņš majestātiskā mierā turpina brist uz priekšu un ar savām milzīgajām, baļķveidīgajām priekškājām samīcīt visu, kas pagadās mūsu ceļā. Viņš notaurē, ar snuķi viegli piesizdams man pie pleca, it kā cenšoties dot mājienu, ka tūlīt būsim tikuši prom no šīs vietas. Šo pamesto vietu sauc Stagnācija. Šī vieta ir pilna ar kļūmēm, pagātnes atmiņām, dažādiem nevienam nevajadzīgiem sūdiem un liekām emocijām, bet manam čomam, Āfrikas zilonim, ir pietiekoši augsts intelekta līmenis, lai viņš netraucēti turpinātu kāpt un nospiest visu zem savu soļu smaguma. Zemē tiek iespiestas sarunas, skatieni, pazaudētais laiks, tukšas alkohola pudeles, sašvīkāti pieraksti un dažas ieceres ar notecējušu derīguma termiņu. Es sēžu ziloņa mugurā trīs ar pusi metrus virs zemes un jūtos kā kūrfirsts, pietrūkst tikai tauriņu ķeramā sieta, mantijas un pavisam nedaudz, lai es sāktu dziedāt dziesmiņu par Džordāno Bruno. Tauriņu ķeramā sieta vietā man ir garš miets ar strupu āķi galā un tas ir paredzēts, lai no Stagnācijas uzlasītu kaut ko, kas tomēr mums noderēs, kad būsim tikuši ārā. Apzinos, ka jau sen šajā pastaigā pa Stagnāciju esmu zilonim pieriebies ar savu murmulēšanu un neizlēmību. „Re kur tās padauzas somiņa! Kāp virsū! Nē, nekāp! Kāp! Bļāāā, vecais, nu kāpēc Tu uzkāpi!? Re kur tās durvis, pa kurām es toreiz nevarēju tikt iekšā! Paver vaļā! Nē, never! Es negribu zināt, kas tur ir iekšā! Es toreiz nevis nevarēju, bet gan negribēju atvērt!” – būtībā tieši šādi un līdzīgi izkliedzieni zilonim no manis ir jādzird nepārtraukti. Zilonis manī vairs neklausās, bet es turpinu: ”Vecais, es zinu, ka Tu manī vairs neklausies, bet Tu turpini neklausīties arī tad, kad būsim tikuši ārā no šīs nolāpītās bedres. Tev ir lielas ausis, neklausies tajā pļeperēšanā sev visapkārt, es arī centīšos, labi? Neklausīsimies abi, kad būsim tikuši ārā...Tu varēsi kāpt virsū visām lietiņām, kurām gribēsi. Mēs taču ar Tevi būsim pilsētā! Pilsētā ir jautri! Tu varēsi bradāt pa mašīnām, varēsi saraut veļas auklas, uz kurām dāmas būs sakārušas savas smaržīgās bikšeles, kas mazgātas ar „Lenor” veļas mīkstinātāju, varēsi taurēt pie luksaforiem un nekāds sarkanais vīriņš mums nepavēlēs iet vai neiet pāri ielai.” Esam pie bedres malas. Manam Āfrikas zilonim nav nekas jāpaskaidro, jo viņš zina ne tikai kā, bet arī kāpēc kaut ko darīt vai nedarīt. Viņš lēni pagriežas pēdējam atpakaļ skatam, un es pieregulēju savu ložmetēju. „Tu esi lielisks sabradātājs, mans draugs, bet nolaidīsim tomēr pār to vietu vēl vienu kārtu ar ložmetēju. Es gribu. Gribu, lai pajūk sūdi uz visām pusēm. Tikai tā mēs dabūsim litru iedvesmas un varēsim iet atpakaļ pilsētas mūros.”
Posted on: Tue, 27 Aug 2013 23:56:27 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015