Vai izklaidība? Pēdējā laikā atkal aktualizējies t.s. Ebreju kopienas īpašumu restitūcijas jautājums. 20.09 noslēdzoties trešajai ASV īpašā sūtņa holokausta jautājumos Duglasa Deividsona vizītei Latvijā, tam tika pievērsta īpaša uzmanība; ,Latvijas politiķiemir izteikts piedāvājums sākotnēji vienoties par piecu īpašumu - reliģisku, izglītības ēku un kapsētas - atgriešanu Ebreju kopienai. . Saskaņā ar Dr. Roberta Rozeta, Yad Vashem bibliotēkas direktora, nosauktajiem datiem, aptuveni 70 000 no Latvijā pirms kara dzīvojušajiem žīdiem gāja bojā holokaustā. Šobrīd Latvija sevi par žīdu tautībai piederīgiem uzskata aptuveni 10 000 cilvēku. Kā atzīst Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta direktors Nils Muižnieks, lielākā daļa no viņiem Latvijā no PSRS republikām ir ieceļojuši pēc kara. Saskaņā ar likumu viņiem nav nekādu tiesību uz īpašumu, kas pirms 1940. gada piederēja Latvijas pilsoņiem. Pēc Duglasa Deividsona domām tas nav šķērslis - ārzemēs dzimuši latvieši taču arī jūtoties piederīgi latviešu tautai, galu galā –saprātīgs risinājums varētu būt speciāls likums, kas attiektos tieši uz īpašumu atdošanu Ebreju kopienai. Ārzemēs dzimušo latviešu un no PSRS republikām ieceļojušo žīdu salīdzinājums ir vismaz nekorekts, lai neteiktu vairāk; piederības sajūta ir emocionāla kategorija, bet mantiskos jautājumus kārto uz dokumentu, nevis emociju pamata. Ārzemēs dzimušo latviešu vecāku vai vecvecāku izcelsme ir dokumentāri pierādīts un neapstrīdams fakts, turpretī pirms II Pasaules kara PSRS republikās dzimušos žīdus ar Latviju nesaista nekas, un nav nekādu dokumentu, kas tā vai citādi apliecinātu viņos pēkšņi pamodušās piederības sajūtas pamatotību. Taču, ja dokumentu nav, tos var sastādīt, un kas vainas speciālam likumam, kurš nosaka – īpašumu atdošana Latvijas ebreju draudžu un kopienu padomei ir svēta lieta, kaut arī tie šai 2003. gadā dibinātajai apvienībai nekad nebūtu piederējuši. Latvijas Aizsargu organizācijai, Latvijas Lauksaimniecības kamerai nav atdoti 1940. gadā atsavinātie īpašumi. Pamatojums ir loģisks - komunālo objektu atdošana ir ļoti sarežģīta un daudzos gadījumos - pat neiespējama; dokumentāri tā ir ārkārtīgi grūti pierādāma, organizācijas, kam tie piederēja, ir likvidētas un to dalībnieki – miruši. Šo ierosinājumu nevar nosaukt citādi kā par rasistisku, un tāda likuma pieņemšana stimulētu antisemītismu. Tādā gadījumā to apkarot būtu grūti – demokrātiskā, atvērtā sabiedrībā vieni nevar būt vienlīdzīgāki par citiem. 7 gadu laikā pēc neatkarības atgūšanas īpašumus bija iespējas atgūt ikvienai juridiskai vai fiziskai personai, kas varēja pierādīt savas īpašumtiesības. Ebreju kopiena to neizdarīja savlaicīgi, tikmēr īpašumus pārņēma pašvaldības un valsts iestādes, kas veica remontus, modernizēja un uzturēja kārtībā 50 padomju varas gados krietni nolaistās ēkas. Spilgts piemērs ir nams Rīgā, Abrenes ielā 2, kur atrodas Dzelzceļnieku skola, labā kārtībā ir arī ēka Birznieka – Upīša ielā 12. Rodas jautājums- tā bija izklaidība vai savtīgi iemesli, kas liedza Ebreju kopienai savlaicīgi rūpēties par īpašumu atgūšanu?
Posted on: Mon, 30 Sep 2013 11:39:46 +0000
Trending Topics
Recently Viewed Topics
© 2015