protams, ir fanu spiediens - nenoliegšu, ka man gribētos dažus mūziķus turēt stikla zārkā un tīksmot par tiem gluži kā sarkanā tauta jūsmo par Ļeņina mauzoleju, un tomēr, 10.novembrī gaidāmais Pink Floyd albums ir vairāk kā mulsinošs. 10 gadus pēc Division Bells tiek laists klajā albums zem Pink Floyd vārda, lai gan, būsim atklāti, par visu šeit atbild Gilmors. Wrights jau sen ir miris, savukārt Waters no grupas aizgājis jau 1985.gadā. man liekas, ka jau Division Bells bija kā signāls tiešām leģendārai grupai BEIGT ĀKSTĪTIES. mēs novērtējam visu, kas darīts, no sirds - The Wall, Echoes, Dark Side of The Moon un leģendāro live Pompejā, bet kāda velna pēc jāķēzgā grupas vārds ar saviem pārmudrītajiem murgiem, kuri jau simtām reižu dzirdēti, tikai dažādi, cauri gadiem, nevajadzīgiem albumiem un jam-sesijām pāralterēti tiktāl, ka pat vairs nav klausāmi? kāpēc, nu kāda velna un sūda pēc Gilmors, kas reiz bija mans mīļākais Pink Floyd vīrietis un vīriešu etalons turpina mocīt to sen mirušo zirgu? noklausījos jaunāko singlu no gaidāmā albuma The Endless River un jūtos gauži vīlusies. šķiet, šo albumu spēs glābt tikai Stīvena Hokina šķietamā prezence dziesmā Talkin Hawkin, bet arī šis joks man līdz galam nešķiet ne saprotams, nedz gaumīgs. iepriekš manis noķēzgāto dziesmeli var klausīties šeit (Louder than Words: bit.ly/Zi3DVe ), bet dziļā cieņā pret to, kas man tiešām bijis reiz tuvs šīs pirmās iepazītās rokgrupas saistībā, posta redzamajā daļā likšu patiešām skaistu muzikāli/vizuālu mirkli, par kuru mūžam tiem būšu pateicīga, un, ar kuru, dažreiz šķiet, ka viss būtu skaisti un pietiekamā daudzumā pateikts.
Posted on: Fri, 10 Oct 2014 11:51:38 +0000