31.07. Sv. Ignācijs no Lojolas Inigo Lopezs de Lojola, muižnieka dēls, dzimis 1491.g. Lojolas pilī. Šeit, Spānijas Basku provincē, viņu uzaudzināja ciemata kalēja sieva Marija de Garina. Kā galma pāžs viņš kalpoja vispirms Kastīlijas karaļa mantzinim un vēlāk Naheras hercogam. Pēc viņa paša vārdiem viņš bija: “Cilvēks, kas pakļauts pasaules niecībai, kas smēlās sevišķu prieku vingrinājumos ar ieročiem, lielā, bet veltīgā cerībā iemantot slavu.” Slavas meklējumos šis galminieks devās Spānijas karaļa Ferdinanda vārdā aizstāvēt Pamplonas pilsētu no franču armijas uzbrukuma. Pilsētas galva redzēja aizstāvēšanās veltīgumu ievērojami pārākās franču armijas priekšā un ieteica padoties. Taču pārgalvīgais Inigo savāca kādu saujiņu vīru, lai aizstāvētu pilsētas citadeli. 1521. gada 20. maijā sīvā cīņā franču lielgabala šāviņš savainoja Inigo abas kājas un tā viņš un Pamplona padevās. Kad viņa kājas bija apārstētas, invalīds uz nestuvēm tika nogādāts viņa dzimtajā Lojolā. Astoņus mēnešus Inigo pavadīja gultā. Pēc viņa neatlaidīgās uzstājības ārsti divreiz lauza viņa kājas, lai izlabotu viņa klibošanu, jo kā gan kroplis varētu iekarot augstdzimušas dāmas uzmanību? Šāda rīcība slimnieku gandrīz nonāvēja, bet atveseļošanās sākās sv. Pētera svētkos. Atrazdamies slimnieka gultā, Inigo sapņoja par cēliem varoņdarbiem, kādus viņš varētu veikt, romantiku par apbrīnotās dāmas sirds iekarošanu – pēc baumām, ne zemāka ranga kā infante Katarīna [infants – prinču un princešu tituls Spānijā, Portugālē]. Šī sapņošana deva viņam nelielu pārtraukumu garlaicīgajā laika pavadīšanas veidā, tomēr drīz vien tā atstāja viņā tikai tukšuma un neapmierinātības sajūtu. Tad viņš iedomājās sapņot par kāda liela varoņdarba veikšanu Dievam par godu, atdarinot svēto Franci un Dominiku, un doties uz Jeruzālemi basām kājām. Šie sapņi iedvesmoja Inigo un pretēji romantiskajām galminieka pārdomām, tie radīja viņā apmierinājumu un prieku. Viņš pamazām sāka saprast, ka šis apmierinājums un prieks nāca no sekošanas Kristum. Sekošana Kristum Tiklīdz viņš atguva veselību, Inigo devās svētceļojumā ar nodomu kalpot Kristum un Jaunavai Marijai. Monseratas Melnās Madonnas priekšā svētceļnieks atteicās no savas iepriekšējās dzīves ar visu tās godkārību un veltīja sevi savam jaunajam Kungam. No šī brīža, nabadzības apskauts, viņš piekopa ļoti vienkāršu dzīves veidu. No benediktīniešu klostera, kas atradās Monseratas mežonīgajās kalnu virsotnēs, svētceļnieks devās uz tuvējo Manresas pilsētu. Desmit mēnešu laikā Manresā Inigo iemācījās izprast to, kā Dievs darbojas cilvēka dvēselē. Vispirms viņš sodīja savu ķermeni. Pretēji savai agrākai tendencei, kas bija vērsta uz godkārību, viņš apmainīja savas dārgās drēbes pret rupju maisu. Viņš negrieza nedz matus, nedz nagus un nerūpējās par savu ārieni. Katru dienu viņš ubagoja sev iztiku. Šai laikā Inigo cieta no sirdsapziņas pārmetumiem. Būdams tāds grēcinieks, kāds viņš bija, viņš nevarēja noticēt, ka Kungs viņam ir piedevis. Šāds dzīves veids viņu noveda līdz izmisumam, viņu mocīja vainas apziņa. Pamazām viņš sāka saprast, ka tas bija kārdinātāja darbs. Tā viņš atmeta sevis sodīšanas vingrinājumus. Viņš atklāja, ka Kungs pieņem pilnīgi, Kunga piedošana ir bezmaksas, kas nav jāizpērk ar paša izgudrotiem sodiem. Sēdēdams Kardoneras upes krastā, Inigo lūdzās. Viņa meditāciju rezultātā veidojās pamats viņa “Garīgajiem vingrinājumiem”. Tad viņš lika lietā savu grūti iegūto pieredzi un meklēja citus, lai tiem palīdzēt izprast, kā Kungs darbojas viņos. No Manresas svētceļnieks devās tālajā ceļojumā uz Jeruzalemi. Nebaidīdamies no briesmām kara izmocītajā Vidusjūrā, viņš uzsāka ceļojumu uz Svēto Zemi. Šeit viņš pavadīja laiku dievbijīgi staigājot Kunga pēdās. Viņš vēlējās palikt Svētajā Zemē, lai konvertētu musulmaņus, bet daudz uzcītīgākie franciskāņi, kas pārvaldīja svētās vietas, viņu padzina. Šis viņa sapnis sagruva un viņš atgriezās savā dzimtajā Spānijā, lai meklētu Kristu - nevis romantiskajā vēlmē konvertēt pasauli, vai dzīvojot zemē, kur pirms daudziem gadiem staigājis Jēzus, bet gan savas zemes ikdienas notikumos. Inigo lielā vēlēšanās bija palīdzēt citiem saskatīt Kungu darbojamies mūsu dzīves ikdienā. Taču Romas katoļu Baznīcas autoritātes bieži vien ar aizdomām uzlūkoja viņa darbošanos un pat saskatīja herēziju katrā viņa solī. Eiropa tajā laikā bija reformācijas spīlēs. Inigo saprata, ka labākais veids kā iegūt tiesības mācīt Baznīcā, ir studēt filozofiju, teoloģiju un kļūt par priesteri. Tā svētceļnieks nolēma kļūt par studentu. Trīsdesmit trīs gadu vecumā viņš iestājās skolā Barselonā, lai zēnu klasē apgūtu latīņu valodu, kas tajā laikā bija universitātes valoda. Kad viņš bija apguvis šīs senās valodas pamatus, viņš devās uz Alkalas universitāti, lai studētu filozofiju. Šo studiju laikā viņš turpināja vadīt “Garīgos vingrinājumus”. Bet Inigo, kas tagad sevi sauca jau par Ignāciju, iekrita spāņu inkvizīcijas nagos un 1527.gadā tika apcietināts par reliģijas mācīšanu bez pabeigtas attiecīgās izglītības. Pēc izkļūšanas no cietuma Ignācijs devās prom no Spānijas uz Parīzi, kur valdīja brīvāks gars un iestājās Montegju koledžā. Bet akadēmiskās studijas vien viņu nekad nevarētu apmierināt. Viņš sapulcināja ap sevi jauniešus, kurus ar savu entuziasmu iedvesmoja kalpot Kungam. Turpinādams studēt filozofiju universitātē, viņš turpināja arī pasniegt “Garīgos vingrinājumus”. Lai finansētu savas studijas, viņš katru gadu pavadīja kādu laiku Flandrijā, lai vāktu ziedojumus. 1530. gada vasarā viņš devās tālāk uz Londonu. Devīgie londonieši saziedoja viņam vairāk kā jebkad, patiesībā viņš ar to varēja izdzīvot veselu gadu. Ignācijs savāca ap sevi nelielu grupiņu, sešus domubiedrus. 1534. gada 15. augustā viens no viņu grupas, Pjērs Favrs, celebrēja sv. Misi kapelā Monmartras kalna nogāzē, kur viņi visi deva nabadzības un šķīstības solījumu. Viņi arī deva solījumu pēc studiju pabeigšanas doties svētceļojumā uz Svēto Zemi. Nākošajā gadā Ignācijs saslima un atgriezās mājās, lai atveseļotos dzimtajā zemē. Pirms došanās prom no Parīzes domubiedri vienojās par to, ka 1537. gadā satiksies Venēcijā, lai, izpildot savu solījumu, dotos ar kuģi uz Jeruzalemi. Mēnesi vēlāk Ignācijs savā dzimtajā pusē jutās nemiera dzīts un paziņoja, ka viņš ir pietiekoši vesels, lai dotos ceļojumā. Viņš ieradās Venēcijā jau 1535. gada rudenī, 18 mēnešus agrāk. Viņš lietderīgi izmantoja šo laiku, padziļinot savas zināšanas teoloģijā. Norunātā tikšanās notika, bet domubiedri veltīgi gaidīja svētceļotāju kuģi uz Svēto Zemi. Bez parastajām laika un vēju briesmām vēl papildus klāt bija karš ar turkiem. Bet tas, kas notika gaidīšanas laikā, bija svarīgāks par jebkuru svētceļojumu. Domubiedri kļuva par “muļķiem Kristus dēļ”. 1537. gada jūlijā šī mazā grupa pameta Venēciju un ieradās pie Vinčencas pilsētas mūriem. Šeit, pie pasaulē ievērojamas universitātes, filozofijas speciālisti lēkāja un meta cepures gaisā, lai piesaistītu uzmanību, un sprediķoja itāliski. Vēl vairāk nekā sprediķot, viņi aprūpēja un kopa nabagos, paši dzīvodami nabadzībā. Viens pēc otra viņi slimoja, sala, cieta badu, bet bija bezgalīgi laimīgi. Sniegdami Kristus mīlestību nabagiem un slimajiem un paši piekopdami visvienkāršāko dzīves veidu, šie vīri pieredzēja visdziļāko prieku. 1537. gada sākumā šie domubiedri, kas tagad jau bija deviņi, nolēma doties uz Romu un atdot sevi Svētā Tēva rīcībā. Dažu jūdžu attālumā no La Storta pilētas Ignācijam bija vīzija, kurā Dievs Tēvs lika viņam nest krustu kopā ar Viņa Dēlu. Sekodams Krustā sistajam Kristum, Ignācijs turpināja savu ceļu uz Romu. “Dieva lielākam godam” (Ad maiorem Dei gloriam) Ignācijs un viņa domubiedri apsvēra, ilgi, smagi un dziļi lūdzoties, vai viņiem arī formāli saistīties kopā. Lēmums tika pieņemts, ka kopā viņi varētu darboties efektīvāk, nekā atsevišķi. Un tā, 1540. gadā radās Jēzus Sadraudzība. Viņi nolēma veltīt sevi mācīšanai, sludinot Dieva vārdu, strādāt ar nabagiem un slimajiem Eiropas pilsētu nabadzīgajos kvartālos, un ceļot, sludinot Kristu, uz jaunām, eksotiskajām zemēm, kuras eiropieša acis vēl nebija redzējušas. Jaunajam reliģiskajam ordenim vajadzēja piemēroties jaunā laikmeta prasībām. Pagājuši bija tie laiki, kad mūki klosteros tikās kopā vairākas reizes dienā, lai slavētu Dievu kā kopiena, “Dievkalpojums korī” kā to sauca. Tagad ikviens varēja pielūgt Dievu tādā veidā, kāds viņam labāk patika, un bija pilnīgi brīvs attiecībā uz apkārtējo vajadzībām. Daudzos gadījumos Jezuītu kopiena pastāvēja tikai sarakstes veidā, pārvarot lielus attālumus. Viņiem bija jābūt izglītotiem, lai varētu debatēt ar reformistiem un paust savu viedokli; nabadzīgiem, lai viņus nevarētu savaldzināt pasaulīgā vara un bagātība; vīriem, kas aicināti konvertēt kristietībā veselas nācijas un tautas; gataviem darīt visu. Ignācijs no Lojolas, Jēzus Sadraudzības virsģenerālis palika pienākumu saistīts Romā, lai darbotos pie rakstāmgalda, rakstīdams vēstules tādiem vīriem, kā, piemēram, Francis Ksavers, kas kļuva slavenāks pat par viņu. Vēstules, kurās bija iedrošinājums, lūgums vai rājiens; vēstules, kas stāstīja par ikdienas notikumiem vai lieliem svētkiem. Pāžs, karavīrs, svētceļnieks mēdza citus iedvesmot uz lieliem varoņdarbiem. Viņš mira viens savā istabā, ja neskaita viņa Kunga klātbūtni, 1556. gada 31. jūlija agrā rītā, 65 gadu vecumā.
Posted on: Wed, 31 Jul 2013 07:33:27 +0000